Rūpniecība uz ekonomikas altāra
Aizvadītajos trīs gados pasaules ekonomiku vajāja likteņa radītas likstas – pandēmija un karš. Šobrīd lielākās galvassāpes preces ražojošajai ekonomikas daļai sagādā ekonomiskā politika – procentu likmju celšana. Mērķis ir cēls, bet tūlītējās sekas nepatīkamas.
Likmju kāpums liek atlikt būvniecību un citus investīciju projektus, kas samazina preču pieprasījumu. Šī iemesla dēļ monetārās politikas veidotāji šobrīd Latvijas un visas Eiropas rūpniecībā nav visai populāri. No rūpniecības izteikti atkarīgās Itālijas premjere jau protestē pret likmju celšanu, kaut parasti valdību vadītāji cenšas atturēties no centrālo banku lēmumu komentēšanas.
Paralēli turpinās normālas patēriņa struktūras atjaunošanās, pakalpojumiem augot uz preču rēķina. Stratēģiskajās runās un rakstos par ekonomikas attīstību rūpniecībai parasti ir atvēlēta ekonomikas lokomotīves loma, tāda tā lielā mērā ir, jo ir lielākā eksporta nozare. Taču šobrīd process, kas ir veselīgs sabiedrībai un ekonomikai kopumā – pandēmijas seku pārvarēšana, nāk par sliktu preču nozarēm.
Šī gada maijā apstrādes rūpniecība gada griezumā saruka par 7,7%, bet attiecībā pret iepriekšējo mēnesi pieauga par 0,7%.
Lielākā negatīvā ietekme uz ražošanas apjomu gadā kopumā un arī maijā bija kokapstrādei, tās ražošanas izmaiņu rādītāji ir attiecīgi -13,0% un -13,7%. Tās krīze tika plaši prognozēta, notiek apmēram “pēc plāna”, bet ir nepatīkamas nianses – tas, ka procentu likmju kāpums ir pārsniedzis gaidīto, nozīmē arī ilgākas krīzes risku mājokļu celtniecībā, kas ir tās galvenais klients. Arī starp kociniekiem šogad ir lieli kontrasti. Īpaši nejauks šis gads ir kokzāģētavām un mēbeļu ražotājiem. Taču daļai uzņēmumu klājas labi, saplākšņa ražotājiem šis ir vēl viens izcils gads – pārdošanas cenas turas augstā līmenī, tikai tagad iezīmējas to samazināšanās tendence, bet izmaksas ir sarukušas ievērojami. Saplākšņa ražotāju tirgi atšķiras no pārējās kokapstrādes, tajos daudz lielāka loma ir transportlīdzekļu ražošanai, bet daudz mazāka – celtniecībai. Nozīmīga ietekme uz ražošanas kopapjomu ir arī sarukumam apmēram par piektdaļu nemetālisko minerālu jeb galvenokārt būvmateriālu ražošanā. Tāpat kā kokapstrādes gadījumā, iemesli ir acīmredzami. Arī ķīmijas nozares apjomu sarukumā maijā par 4,9% daļēji “vainojama” celtniecība.
Savukārt visstraujākais kritums ir reģistrēts poligrāfijā – maijā par 32%, gadā gandrīz tas pats. Nepatikšanu gadījumā uzņēmumi vispirms samazina apmācības un mārketinga izdevumus, to jūt šī nozare – reklāmas drukas apjomi strauji krīt. Sarucis arī grāmatu tirgus, pazūdot pandēmijas radītajam papildu pieprasījumam un pasūtītājiem gaidot papīra cenu kritumu.
Kopš gada sākuma uzlabojas metālapstrādes rādītāji, gads sākās ar -14% janvārī, maijā kritums gada griezumā bija 3,1%. Tas ir skaidrojams nevis ar ražošanas pieaugumu šogad – tas svārstās ap vienu punktu, bet pandēmijas radītā ražošanas apjomu “paugura” attālināšanos atpakaļskata spogulī. Par citām inženierijas nozarēm – mašīnbūvi un elektroniku nav pieejama pilna datu aina, bet dabūjamie liecina, ka šīs nozares šogad kopumā visdrīzāk darbojas ar plusa zīmi.
Šis ir samērā veiksmīgs gads pārtikas pārstrādei, jo īpaši augļu un dārzeņu pārstrādei, kā arī zivju pārstrādei.
Tās apjoms pieaudzis par 3,5%, kamēr apstrādes rūpniecība pirmajos piecos mēnešos sarukusi par 6,5%. Tātad šī parasti “gausā” nozare pārsniegusi vidējo par 10 procentpunktiem, kaut kas tāds nav un visdrīzāk netiks pieredzēts. Šai nozarei ir samērā labi tirgus apstākļi. Pērn tai strauji auga izmaksas, nedaudz cieta tās rentabilitāte, toties tā galu galā panāca ievērojamu pārdošanas cenu pieaugumu. Šogad svarīgi izmaksu posteņi – graudi, svaigpiens, elektrība, gāze, ir kļuvuši daudz lētāki, šo resursu cenas kopš decembra samazinājušās par desmitiem procentu, bet pārtikas ražotāju cenas kopš gada sākuma gandrīz nav mainījušās, vismaz periodā, par ko ir dati – līdz maijam. Tomēr tas nenozīmē, ka visiem klājas viegli.
Aizvadītajā mēnesī saņēmām ziņu par viena maza piena pārstrādātāja darbības apturēšanu. Iespējams, šādas ziņas sekos vēl, jo ir uzņēmumi, kas nonākuši stratēģiskā strupceļā – tiem nav ne mērogu efekta, ne diferencētu produktu, ne arī resursu šo trūkumu novēršanai. Šie uzņēmumi nespēj tikt līdzi citu uzņēmumu attīstības veicinātajam algu kāpumam, kas likvidē pēdējo konkurētspējas priekšrocību. Strādājošo uzņēmumu skaits varētu samazināties gan pārtikas, gan kokapstrādes nozarē.
Šobrīd situācija ir sarežģīta visā Baltijas rūpniecībā, bet uzņēmēju noskaņojums Latvijā ir labāks.
Igaunijā rūpniecības noskaņojuma indekss jūnijā bija 24,7 punktus zem vēsturiski vidējā, Lietuvā 13,1 punktu, bet LV 5,3 punktus zem tā. Arī svarīgākais nākotnē vērstais apakšindekss – pasūtījumu apjoma vērtējums Latvijā ir augstākais: 6,6 punkti zem normas, Lietuvā 8,7 punkti, bet Igaunijā 35,1 punkts zem normas. Latvijā rūpniecības nodarbinātības prognozes ir gandrīz neitrālas, Lietuvā un Igaunijā iezīmē ievērojamu nodarbinātības samazināšanos. Apakšnozaru skatījumā noskaņojums Latvijā citur Baltijā izmērīto krasi pārsniedz kokapstrādē (ap 20 punktu starpība ar Lietuvu un Igauniju), mazākā mērā arī pārtikas un metālapstrādē.
Mūsu valstij nav iespējams ietekmēt pasaules ekonomikas uzplūdus un atplūdus. Taču ir iespējams cīnīties par investīciju piesaisti. Tām Latvijas pilsētām, kas ir panākušas jaunu uzņēmumu atnākšanu un esošo paplašināšanos, šie notikumi kompensē vājāka ārējā pieprasījuma ietekmi. Valsts mēroga investīciju projekti aizvadītajā desmitgadē ir bijuši pārāk vērsti uz tranzīta nozari, nepietiekami būvējot rūpniecībai nepieciešamo “pēdējās jūdzes” infrastruktūru – pievedceļus rūpnīcām, ielas industriālajos rajonos, pieslēgumus elektrotīkliem un ūdensapgādei.
Pēteris Strautiņš ir bankas Luminor ekonomikas eksperts.
The post Rūpniecība uz ekonomikas altāra appeared first on IR.lv.