Laimīgās rētas

Žurnāliste Inita Sila ilgi nespēja pieņemt diagnozi «krūts vēzis» un aiziet pie ārsta, taču tagad par šo dzīves mācībstundu ir uzrakstījusi grāmatu. Paradoksāli, lielu ciešanu laikā viņa piedzīvoja arī patiesu mīlestību

Atvaino, ka jaucos tavā darbā. Bet šodien ziņās palasīju diskusiju Kā apturēt vēža pandēmiju, un šķita, ka mūsu saruna varētu būt ne tikai par mani, jo es patiešām negribu kļūt slavena ar savu stāstu. Fakts, ka šogad tikai 28 procenti sieviešu atsaukušās uz krūts vēža skrīninga uzaicinājumu, ir šokējošs — tūlīt pēc intervijas e-pasta kastītē iekrīt Initas vēstule. «Tāpēc es, nebūdama Veselības ministrijas pārstāve, bet sieviete, kas tikko tam izgājusi cauri, varētu nemitīgi skandināt un aicināt pārbaudīties. Vēža sākumstadijā var palīdzēt tikai neliela operācija. Jo agrāk atklāj, jo labāk.» 

Oktobris visā pasaulē ir Krūts vēža mēnesis. Turklāt esam tikušās dienā, kad profesionālās ārstu asociācijas Latvijā zvanīja trauksmes zvanu par ielaistu gadījumu skaita pieaugumu. «Tas, ka ir Covid-19, nenozīmē, ka vēža vairs nav. Mēs varētu cita citai biežāk apjautāties ne tikai par to, kādu teātra izrādi redzēji, bet — vai arī uz sonogrāfiju vai mamogrāfiju biji?» ierosina Inita. 

Redaktores tvēriens! Inita Sila (42) 10 gadus vadīja žurnālu Ieva, vēl gadu pavadīja pie žurnāla Santa stūres. Tad piepeši atvadījās no šīs karjeras. Pirms gada viņu satiku citā ampluā — kā atbildīgo par Rīgas Starptautiskā kino festivāla publicitāti. Kino ir viena no Initas kaislībām. Pati — ekrāniski skaista. Īsi mati viņai bijuši arī iepriekš. Daudzi pat nenojauta, ka valkāt krāsainās beretes liek ķīmijterapija. Initas slimības dienasgrāmata pārvērsta tikko iznākušajā grāmatā.

Tango ar diviem Misteriem V: Vēzi un vīrieti ir tikpat personiska kā viņas redaktores slejas.  «Daudzi vaicā, kāpēc es atklāti runāju, piemēram, par to, ka man tika veikta abpusēja mastektomija,» viņa raksta e-pasta vēstulē. «Tāpēc, ka zinu — ja neviens par to nerunā, tad izskatās, ka nav problēmu. Bet ir! Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur neapmaksā krūšu rekonstrukcijas operācijas. Vienīgā! Kā 2009. gadā pārtrauca, tā viss… Bet to, ko nozīmē sievietei palikt bez krūtīm, var zināt tikai sieviete, kas to pieredzējusi.»

Vai valstij būtu izdevīgāk, ja viņa, estētisku vai finansiālu bažu dzīta, tomēr neizšķirtos par šo radikālo soli? Saslimtu atkārtoti, nestrādātu, otrreiz ietu cauri ķīmijterapijai, operācijai, starošanai? «Krūšu rekonstrukcija nav domāta tikai vizuālajam skaistumam, tā svarīga sievietes kopējai veselībai,» pārliecināta ir Inita. Sākot no vienmērīgas mugurkaula slodzes, beidzot ar pašapziņu. 

Nedēļu pēc aprīļa beigās notikušās operācijas viņa grāmatā apraksta kā smagāko mūžā. «Tad es paskatījos uz leju… Un uzreiz atskurbu. Mans krūškurvis nebija apsaitēts, tikai kreisajā pusē bija uzlīmēts plāksteris, man uzreiz bija skaidrs — krūtsgala vietā, bet labajā — krūtsgals bez krūts. 

No sāniem, no vietas, kur reiz bija krūtis, — drenas. Uz brūcēm — plāksteri. Sāku raudāt. Bez apstājas. Man bija pilnīgi vienalga, ko par mani kāds nodomās.» 

Izoperēto padušu limfmezglu dēļ viņa mēnesi nevarēja rokas celt augstāk par 45 grādiem, nevarēja bez citu palīdzības saģērbties. Tobrīd domājusi, ka nekad vairs nespēs atgriezties sabiedrībā, kur nu vēl iedvesmot citas sievietes. Pēc iespējas ātrāk gribējusi uzpildīt pagaidu zemādas espanderus, lai pašapziņai iegūtu kaut nedaudz krūšu tilpuma. «Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc sievietes Latvijā baidās iet pārbaudīties,» viņa secina. «Bail, ka paliks bez krūtīm. Pagaidām tas ir neatrisināts jautājums, lai, piemēram, bērnudārza audzinātāja ar savu mazo algu pie tādām varētu tikt un turpinātu dzīvot kvalitatīvi.» 

Arī viņa nav spējusi izveidot uzkrājumus, kas bez raizēm segtu slimības izdevumus. «Joprojām neesmu iemācījusies paprasīt palīdzību. Iemācījos vismaz neatteikties no palīdzības, ja man to piedāvā.» 

Pamazām viņa sarada ar to Initu, kas skatījās pretī no spoguļa. Bez matiem, bez skropstām, ar operācijas rētām. Nē, nav kļuvusi par oficiālu krūts vēža kampaņas vēstnieci. Pēc grāmatas iznākšanas pat negribēja runāt, jo šķita — viss ir pateikts, tik atklāti un nesaudzīgi. Arī viņai krūts vēzi neatklāja sākumstadijā. Arī viņa baidījās iet pie ārsta. Taču, kad feisbuka kastīte piebira ar svešinieču vēstulēm, sapratusi: ir tik daudz stereotipu, ir jāturpina runāt — arī par savām kļūdām. 

Pirms diagnozes uzzināšanas Inita aktīvi interesējās par ezotēriku. Apmeklēja uzticamu dziednieku, izmēģināja virkni astrologu. «Gāju pie vēdiskiem, pie parastiem, pie taro kāršu licējiem, ārprāts, pie kā tik vēl ne!» skumji iesmejas. «Gribēju dzirdēt atbildi, ka viss būs labi. Neviens neteica, ka man priekšā ir šāds pārbaudījums.» Bet zemapziņa vēstīja kaut ko citu.

Vēzis 2. stadijā, grāmatā dēvēts par «Melno V». Pozitīvs arī HER2 marķieris. Šī pārmantotajiem vēžiem retā kombinācija nozīmē, ka vēl pirms espanderu nomaiņas pret krūšu implantiem būtu jāveic olnīcu izņemšanas operācija, lai maksimāli novērstu onkoloģiskos riskus. «Gribu sev un savam bērnam pateikt, ka esmu izdarījusi visu, ko es varēju, lai es būtu,» Inita mūsu sarunā piemin 14 gadus veco meitu. Smagajās dienās viņu atbalstīja arī vīrs Valters. Grāmatā — «Mīļais V». Tikai mēnesi pirms diagnozes uzrādīšanas Inita atkal satika savu pirmo mīlestību. «Dieviņš visu salika, lai tas tā notiktu. Vīrietis ir būtisks šajā stāstā, viņš mani piespieda aiziet pie ārsta, sacīja: «Kā? Ko tu tagad jokojies?»» Lielas ciešanas var nākt vienlaikus ar lielu mīlestību! Šovasar Inita pirmoreiz dzīvē apprecējās. Ir arī atgriezusies žurnālistikā, tieši dramatiskajā laikā sākusi veidot žurnālu Kā Būt Laimīgai.

Kāpēc atliki iešanu pie ārsta, kaut gan jau biji sataustījusi veidojumu krūtī?
Bailes, protams. Gribēju attālināt tās šausmas. Pasaki man, ar ko tev saistās ķīmijterapija sievietēm? Kāda ir tā biežākā blakne, ko esi redzējusi?

Ir daudz informācijas, ka blakņu var arī nebūt. Pati uz ķīmijterapiju vedu lauku kaimiņieni, kura brīnījās: «Neko nejūtu, varbūt terapija nepalīdz?»
Arī man tagad ir skaidrs — nevar salīdzināt. Ķīmijas taču atšķiras, katrai ir cits stāsts. 

Bet sākumā šķita: vajadzētu taisīt bukletu, ko sievietes varētu bez maksas saņemt. Lai viņas zina, kam jāiet cauri. Gribēju par vēzi runāt no emocionālās puses. Tev slimnīcā iedod sausus datus: var būt tādas un tādas blaknes, nevar darīt to un to. Par vēzi lasīju angliski, jo latviski neatradu, kā, piemēram, notiek ķīmijterapija. Daudzas sievietes skatās Bīstamās mājsaimnieces vai Seksu un lielpilsētu…

Seksā un lielpilsētā ir runa par vēzi?
Jā. Samantai bija krūts vēzis. Draudzenes sapulcējas, sēž viņai blakus ķīmijterapijā, ēd saldējumu, čalo. Man ķīmijterapija sākās pirms Covid-19 ierobežojumiem, taču tā tas nenotiek, tev nevar atnākt līdzi četri draugi un tur sēdēt. 

Ātri kļuva skaidrs, ka katrs to panes citādi. Tagad rakstīt bukletu «tev būs tā un tā» neuzdrošinātos. Ir mīts, ka būs slikta dūša. Bet ne reizi nevēmu! Daudz grūtāk bija emocionāli. Visu vienmēr esmu laidusi caur sevi, šī slimība nebija izņēmums. Domāju — kāpēc tā ir, ko esmu izdarījusi nepareizi? Uzskatu, ka slimības nav tikai un vienīgi kaut kas racionāli izskaidrojams, tām atbildes Rietumu medicīna reizēm nevar dot.

Kāpēc Rietumu medicīna nevar dot atbildes? Gēnu mutācija — tas ir ļoti medicīniski.
Jā, man pat nevajadzētu rakņāties citur, tomēr to darīju. Vēzis vismaz mācīja beigt sevi vainot.

Paula Stradiņa slimnīcā darbojas Pārmantotā vēža kabinets, tur strādā superīgi cilvēki. Bet pārmantotais vēzis ir lieta, par ko Latvijā nerunā pietiekami daudz. Kad saslima mamma, šķita — es neveikšu testu, kāpēc man to zināt? Bet tagad, kad esmu izgājusi tam cauri, pieņemu: zinot un savlaicīgi veicot pārbaudes, es to vienkārši būtu noķērusi sākumstadijā, kad vēzis viegli padodas ārstēšanai. Ja ir jau 2. stadija kā man, jāpiedzīvo viss: ķīmijterapija, starošana, operācijas.

Kā tādām inteliģentām sievietēm kā tu, kas prot kontrolēt savu dzīvi, pēkšņi parādās tāds iracionālisma moments?
Tur jau tā lieta! Es, loģiskā, no malas — stiprā Inita, ļoti nobijos. 

Mana mammīte ir izgājusi grūtu ceļu. Bet, kā es saku, ja esmu mantojusi slimību, tad esmu mantojusi arī mammas spēku, spītu un ticību. Esmu pateicīga Dieviņam, mammīte joprojām ir dzīva, konservē, ņemas pa māju. Lai gan viņai jau bija metastāzes smadzenēs un ārsts pateica: palikuši pāris gadi.

Tas bija smagi, kad viņa pirms vairākiem gadiem saslima. Man vienkārši negribējās to piedzīvot. Tiem, kas saka: «Kāpēc negāji pie ārsta?», atbildu: mācieties no manām kļūdām un ejiet! Ja ir aizdomas, nedrīkst atlikt pārbaudes, jo katra diena ir svarīga.

Populārākais jautājums, kuru man uzdod, — kāpēc es, homeopātijas un ājurvēdas atbalstītāja, kura brauc uz visādām «Indijām», piekritu ķīmijterapijai. Brīdī, kad beidzās mans baiļu periods, «iestājās» mana loģiskā puse. Aicinu pieteikties, ja ir kāda sieviete, kura, neko nedarot, tikai domājot pozitīvas domas, ir izveseļojusies no 2. stadijas krūts vēža, kurš ir BRCA pozitīvs un vēl apvienojumā ar agresīvo HER2! Ir lietas, ko nevaru ietekmēt.

Bija tādi, kuri atļāvās teikt, ka ķīmijterapija ir farmācijas bizness. Pat tagad pie mana Facebook ieraksta, kas ir koplietots pusotru tūkstoti reižu, parādās ieteikumi dzert biešu sulu, un viss būs labi. Kā vari uzņemties atbildību par otra cilvēka dzīvību? Protams, ķīmijterapija ir farmācijas bizness, bet mana mamma ir dzīva, un es esmu dzīva. Mana magnētiskā rezonanse pēc ķīmijterapijas ir gandrīz «tīra»! Jā, bija grūti. Strauji kritās leikocīti, uznāca bailes: ārprāts, es būšu stāsts, ka ķīmija nogalina… Protams, tā atstāj iespaidu uz organismu. Bet nav tik traki!

Viena no emocionālākajām vietām grāmatā: tu pamosties pēc narkozes ar izoperētām krūtīm.
Protams, tas ir emocionāli un sāpīgi. Grāmatā pieminu aktrisi Šenonu Dohertiju, kurai sekoju Instagram, viņa saka: «Krūtis ir krūtis, un dzīvība ir dzīvība.» Bet es saku: «Nē, krūtis nav tikai krūtis.» Ir milzīga zaudējuma sajūta. Fiziski apaļumi atkal būs, bet tev atņem kaut ko no tava ķermeņa. Tomēr, ja man ir jāizvēlas… Sēdēt kā uz bumbas ar laika degli? Labāk es to izdaru vienā sāpīgā reizē. 

Esmu iemācījusies, ka vienas sāpes nevar salīdzināt ar citām. Zaudēt bērniņu grūtniecības sākumā arī ir milzīgas sāpes. Mums visiem ir kaut kādas sāpes. Man ir trāpījušās šādas. Un es pilnīgi piekrītu — sāpes ir tās, kas palīdz lotosam uzziedēt dūņās.

Joprojām saņemu mērķterapiju. Esmu pieņēmusi, ka tas ir tāds posms: ārstējos, lai ilgi dzīvotu. Tas nav apspriežams, man ir atbildība par citu cilvēku, kas aug. Būšu pateicīga, ja sagaidīšu sava bērna pilngadību. Es varu censties domāt citādi, mīlēt sevi un būt prom no stresainas vides, bet vai tas būs glābiņš? Paprasi man pēc diviem trim gadiem.

Iepazīstot tādas sāpes, saproti, ka agrāk es bieži mākslīgi izdomāju baigās dzīves problēmas. Mans laimes postulāts, ko izlasīju, rediģējot Ainas Nagobads-Ābolas interviju žurnālā Ieva, izrakstīju un pieliku pie sienas: «Kamēr nav īstas nelaimes, tikmēr ir laime.»

Mēs tagad esam nelaimīgi tāpēc, ka nevaram — ārprāts! — kaut kur iet? Daudziem krītu uz nerviem, sakot: «Nečīksti par dzīvi! Kā tev trūkst, kas nav labi? Ja tev kaut kas nepatīk — maini to!» 

Pagājušogad ļoti palīdzēja, ka noskatījos divas filmas par karu. Maiksti un Dvēseļu puteni. Maiksti, starp citu, skatījos, gaidot biopsijas rezultātu. Karš gan ir nelaime! Neko tur nevari izdarīt. Es negribu koķetēt, vēzi glorificēt. Bet tā nav tāda nelaime, ka tagad nu viss beidzas. Nesprāgst bumbas, pats spēj kustēties un elpot, satikties ar cilvēkiem, kas tev patīk, spēj sevi radoši īstenot — tev ir viss laimei!

Paradoksālā kārtā paralēli šim notikumam savā dzīvē veido žurnālu Kā Būt Laimīgai. Nosaukumu izdomāji pati?
Nē. Neesmu reliģioza. Neesmu ne kristīta, ne iesvētīta. Bet zinu, ka ir Dieviņš. Man pirms šī kritiena tika doti vairāki «spilventiņi». Žurnāls ir viens no tiem. 

Pieņēmusi lēmumu, ka negribu strādāt lielās struktūrās, 2019. gada martā aizgāju no izdevniecības Žurnāls Santa. Bet tajā pašā pavasarī man piezvanīja no Mediju nama. Pirmā atbilde bija «nē», negribu veidot nekādus žurnālus. Tomēr brīdī, kad sieviete telefona klausulē pateica nosaukumu Kā Būt Laimīgai, nodomāju: «Tiešām tā ir apbrīnojama sakritība!» 

Kad aizgāju no darba, biju izdomājusi, ka gribu būt laimīga. Sāku meklēt, daudz lasīt par laimi. 50% esot ģenētiskais mantojums, 40% — mūsu attieksme, un tikai 10% — ārējie apstākļi. 40% ir ļoti daudz! Lasīju pētījumus, kā var uztrenēt laimīgumu. Biju apņēmusies to darīt. 

Bija jātaisa žurnāla koncepcija, un visu vasaru lasīju par laimi. Tas, ka laimes sajūtu var uztrenēt, tiešām strādā. Es sēžu šeit, man vēl turpinās ārstēšana, un priekšā ir operācijas, bet varu pateikt: noteikti esmu laimīgāka, nekā biju pirms pusotra gada. Palīdzēja, ka sāku praktizēt kaut vai pateicību. Katru dienu ieraugi, cik tev apkārt ir labu lietu. Cik daudz labu cilvēku! Latvijas daba vispār ir kaut kas fantastisks! Esi dzīvs, elpo un smaržo… 

Mans «Mīļais V», mans Valters ir makšķernieks. Banāli salīdzināt, bet esi atbraucis uz dīķi, un neķeras tā zivs, vai tad teiksi: «Šis gads ir ļoti slikts makšķerēšanai?» Tas nenozīmē, ka mēs nebrauksim atkal makšķerēt. Es smejos, ka mana nākamā grāmata varētu būt par makšķerēšanu. 

Pagājušā gada decembrī mums žurnālā bija intervija ar Juri Rubeni. Viņš saka: «Dzīve ir kā piedzīvojumu filma, un parasti piedzīvojumu filmās pa vidu notiek šausmas, galvenais varonis tūlīt ies bojā, bet — izdzīvo.» Notiek kaut kas tāds, kas tevi maina. Nedomāju, ka tikai tie cilvēki, kas ir izgājuši cauri tādai pieredzei kā man, mainās. Var mainīties arī citādi.

Tev jau arī iznāca kā filmā — reizē ar vēzi uzradās mīlestība, kas tevi atbalstīja.
Jā, neticami, ka tā notiek. Žurnālu Ir lasa vīrieši, un es gribu viņiem teikt — vīrietis ir ļoti svarīgs šajā stāstā. Gan stāstā par aiziešanu pārbaudīties, gan pēc tam atbalstā.

Grāmatā rakstu: uz Stradiņa slimnīcas onkoloģijas nodaļu pirms Covid-19, kad bija atļauti apmeklētāji, sievietes bieži nāca līdzi vīriešiem. Atveda, parūpējās, lai viņiem ir ūdentiņš. Patiesībā tas, ka tev blakus ir otrs cilvēks, ir neatsverami. Bet vīriešus, kas turētu somiņu sievietēm un pienestu ūdentiņu vai kafiju, redzēju tikai dažus. Grāmatā arī stāstu: man pirms tam bija attiecības, dažas smieklīgas, ļoti īsas. Jau biju sataustījusi bumbuli, par vienu citu vīrieti domāju: «Vai viņš būs tas, kurš man nodzīs matus, tīrīs muti, kad vemšu?» Sapratu — nez vai. Olgas dziesma Kad man vairs nebūs 16 skanēja: «Vai tu mani mīlēsi, kad man būs vēzis, kad es būšu slima?»

Saprast un pieņemt, ka neesmu vairs tā čirkainā, smukā, ar uzkrāsotām acīm un kleitiņās… Ne visi vīrieši to spēj. Ja mums nebūtu pagātnes pieredzes, es šaubos, vai kāds vīrietis mēnesi pēc iepazīšanās tam izietu cauri. Bet viņš acīmredzot tika atsūtīts, lai būtu līdzās un mani paglābtu. Viņš mani smīdināja, lika justies, ka esmu vesela. Vienkārši rūpējās. Arī tagad rūpējas un gādā. Tā ir, laime un nelaime iet cieši līdzās.

The post Laimīgās rētas appeared first on IR.lv.