Rokraksts kā borščs

Ilustrators Roberts Rūrāns (29) zīmē ar īstām krāsām, un viņa ota aizsniegusies līdz pat publikācijām franču laikrakstā Le Monde un vācu Süddeutsche Zeitung. Nesen Rūrāna zīmējums ilustrēja arī amerikāņu laikraksta The New York Times rakstu par mācīšanos mājās Covid-19 laikā

The post Rokraksts kā borščs appeared first on IR.lv.

Ilustrators Roberts Rūrāns (29) zīmē ar īstām krāsām, un viņa ota aizsniegusies līdz pat publikācijām franču laikrakstā Le Monde un vācu Süddeutsche Zeitung. Nesen Rūrāna zīmējums ilustrēja arī amerikāņu laikraksta The New York Times rakstu par mācīšanos mājās Covid-19 laikā

Roberta seja ir nelielā migliņā, kad sazvanāmies feisbukā. Savienojums nav tas labākais, jo pandēmijas laiku rīdzinieks pārlaiž sievas vecāku laukos Smiltenē. Fonā čalo bērni. «Rūtai ir četri gadi, Kate — rāpo,» meitu vecumu konkretizē Roberts. 

Tieši laukos tapa Roberta Rūrāna ilustrācija The New York Times (NYT) aprīļa rakstam par to, kā veicināt mācīšanos mājās. Tas bija jau trešais Roberta zīmējums prestižajam Ņujorkas izdevumam.

Savukārt pērn viņa zīmētie jautrie raksturi, vienkāršās formas un košās krāsas ieguva vēl kādu atzinību: starptautiskajā konkursā Young Guns 17 Roberts 500 dalībnieku konkurencē uzvarēja kategorijā Ilustrācija. Pēc rokasspiediena un balvas devās uz Ņujorku. Žūrijas locekle Olimpija Zanjoli konkursa mājaslapā komentē, ka Robertam par labu lēmusi tāpēc, ka «viņa darbos ir tīras līnijas, spēcīgas krāsas un ar roku zīmētā sajūta, kā mums trūkst un kārojas šajā digitālajā pasaulē». «Viņa tēli ir anonīmi cilvēki, neticami kukaiņi un suņi, kuri spēj sadzīvot vienā vidē, kas vienlaikus ir gan enerģijas pilna, gan klusa. Roberta darbi šķiet kā iemērkti krievu avangarda, ielu mākslas un krāsaina boršča bļodā.» 

Cita žūrijas locekle Erīna Janga saka: «Roberta Rūrāna ilustrācijas ir pievilcīgas un apburošas. Ieskatoties vērīgāk, pamanīsit, kā viņš spēlējas ar leņķiem, proporcijām un mērogu, radot negaidītas un asprātīgas kompozīcijas. Tas demonstrē izsmalcinātību un stila unikalitāti, kuru vairums mākslinieku sasniedz tikai savas karjeras vēlākajos gados.»

Kas tad rīdzinieka darbiem ļāvis iegūt starptautisku uzmanību?

Ielu māksla un uzticēšanās

Roberts uz šo jautājumu pats meklē atbildi. Pirmais minējums ir emocionāls: «Mīlestība pret darbu. Ja darbu mīli, to nevar nepamanīt.» Viņa gadījumā NYT mākslinieciskā redaktore Diāna Donegana bija pamanījusi Roberta zīmējumus kaut kur tīmeklī. 

Roberts stāsta, ka NYT redaktori cītīgi meklē jaunus un interesantus ilustratorus. Un Robertu var atrast, jo viņš cītīgi kopj savas virtuālās mītnes — Instagram un Facebook kontus, savu mājaslapu. Viņa intervijas lasāmas starptautiskos ilustratoru blogos. «Kādu dienu man vienkārši pienāca e-pasts,» Roberts atceras, kā pērn saņēmis pirmo uzaicinājumu sadarboties ar NYT. Sākumā nedaudz pārpratis pasūtītāju, jo Diāna iepazīstinājusi ar sevi kā māksliniecisko redaktori no Times, neminot pilno nosaukumu. Roberts nodomājis — laikam no Lielbritānijas laikraksta The Times. Protams, nopriecājies par piedāvājumu. Tikai pēc skiču nosūtīšanas sapratis, ka sadarbojas ar NYT, kura tirāža darba dienās pārsniedz pusmiljonu, bet nedēļas nogalē tuvojas trim miljoniem lasītāju. Prieks pieaudzis. «Tas ir labs, ikonisks laikraksts, ar kuru grib sadarboties katrs ilustrators,» saka Roberts. 

Šopavasar, aprīļa beigās, Roberts NYT publicējās trešo reizi. Termiņš bija straujš: saņēmis rakstu, izlasījis un veicis papildu izpēti: ja labi pārzini tēmu, tad arī ilustrācija vairāk iegūst. Dienas laikā Roberts uzzīmējis skici un nosūtījis apspriešanai. 

Diānai paticis. Varējis ķerties pie gala versijas — ar akrila krāsām uz papīra. Gatavo darbu Roberts ieskenējis un apstrādājis datorprogrammā. «Man vienmēr paticis zīmēt ar roku, tā ir tāda nepieciešamība. Patīk, ka ilustrācijā var redzēt krāsas triepienu. Tas padara attēlu garšīgu un pievieno māksliniecisko vērtību.» Jā, tas prasa vairāk laika un pacietības, taču Roberts zina, ka to novērtē: it īpaši laikā, kad pieaug digitālu instrumentu un mākslīgā intelekta loma. 

Pajokoju, ka visi man zināmie Latvijas košo krāsu mākslinieki intervijās min, ka krāsas brauc smelties uz siltajām zemēm. Roberts sakās to saprotam, «taču tas nav mans ceļš». «Ceļošana man nav nepieciešama ikdienas atsvaidzināšanai.» Robertam vienmēr patikušas krāsas, tās iet roku rokā ar viņa pasaules redzējumu. «Es zīmēju viegli un nepiespiesti. Domāju — pozitīvi. Jā, savs nopelns ir arī tam, ka esmu ticīgs.» 

Roberta darbus redaktori ārzemēs bija pamanījuši jau pirms konkursa Young Guns 17 balvas saņemšanas. Piemēram, Minhenes Süddeutsche Zeitung un Parīzes Le Monde ilustratoru atraduši Instagram. Te Robertam otrreiz nākas atbildēt, kāpēc ticis novērtēts. Apdomājies viņš saka: «Tas ir apstākļu kopums — jau minētā mīlestība pret darbu, izglītība, sava stila atrašana, savs rokraksts.» 

Tādā veidā kopējiem spēkiem abi esam atšķetinājuši pašu būtiskāko — rokraksts. Kā tas radies, ja ģimenē nav mākslinieku un Roberta vecāki izglītojušies medicīnā? Mamma Aiga Rūrāne strādā Pasaules Veselības organizācijā (PVO) Slovēnijā. Tad jau Covid-19 ir ģimeniskas diskusijas temats! «Ne vairāk kā citās ģimenēs. Es arī zinu to pašu, ko visi: ka būs grūti un tas vilksies ilgi.»

Robertam vienmēr paticis zīmēt, tāpēc iestājies rozentāļos. Aizrāvies ar ielu mākslu. Devies studēt ilustrāciju uz Radošo mākslu universitāti (University of the Creative Arts) Meidstonā netālu no Londonas, taču dzīve svešumā puisim nav patikusi, un viņš iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā. Jau pirmajā kursā sācis strādāt zīmolu studijā Asketic, kuras mākslinieki veidojuši vizuālo identitāti daudziem pazīstamiem Latvijas uzņēmumiem un viņu produkcijai — telekomunikāciju milzim Tet, saldumu ražotājam Pure Chocolate, Latvijas Olimpiskajai komitejai, alus darītavai Valmiermuiža un citiem. 

Viens no Asketic dibinātājiem Miķelis Baštiks atceras, ka pirmkursnieku Robertu komandā uzaicinājis tāpēc, ka nostrādājis cilvēciskais faktors: «Kāds no mūsējiem viņu pazina, un, ja ir labs cilvēks, tad prasmes var iemācīt. Roberts ir sirsnīgs, patīkams cilvēks.» Asketic komandā Roberta uzdevums bija darboties kā dizaineram — kā tādam hameleonam bija jāpielāgo savs rokraksts, lai klientam piemeklētu unikālu risinājumu. «Mūsdienās grafiskajā dizainā galvenais uzsvars ir uz funkcionalitāti, un dizaineriem nepatīk, ka viņus dēvē par māksliniekiem,» saka Roberts. Savukārt katram ilustratoram ir savs, tikai viņam raksturīgs rokraksts. «Ilustrācijā ir vieta elastībai, intuīcijai un brīvībai. Tās uzdevums ir ne tikai interpretēt stāstu, bet spēcīgi runāt vizuālā valodā.» Taču Roberts ar saviem darbiem nevēlas lasītāju provocēt un paspīdēt tā, ka ilustrācija kļūst skaļāka par rakstu. 

Un kāda ir slikta ilustrācija? «Tāda, kurā var redzēt laika trūkumu idejas domāšanas vai izpildīšanas fāzē. Veidojot viegli uztveramu un asprātīgu ideju, ir risks iekrist klišeju grāvī.»

Fokusēties uz vienu

Miķelis Baštiks atceras: ļoti labi varēja manīt, ka Robertam veidojas savs rokraksts, tāpēc iedrošinājis būt par ilustratoru. «Viņš sāka izkopt savu stilu. Man patīk, ka Roberta darbos jūtama asprātība. Viņš mērķtiecīgi izvēlējies fokusēties uz vienu lietu. Jā, un viņā nav remdenības,» saka Miķelis. 

Vaicāts, vai tiešām nav nekā kritiska, ko pateikt, Baštiks piemin tikai to, ka Roberta zīmējumu stilistika patlaban esot populāra. Daudzi ilustratori pasaulē strādā līdzīgi, un kādu dienu ģeometriskās figūras iziešot no modes. Tad Robertam būs pārbaudījums — atrast savu rokrakstu no jauna. Pielāgoties.

Asketic birojā Roberts ne tikai izkopis sevi profesionāli, bet saticis arī nākamo sievu Māru. Aizgājis no darba birojā, Roberts sācis strādāt kā pašnodarbināts ilustrators, līdz kopā ar trim citiem partneriem nodibinājis dizaina studiju Overpriced, kurā strādājis apmēram pusotru gadu. Pēc tam atkal atgriezies pie pašnodarbinātā statusa un to vairs neplāno mainīt. 

Viens no pēdējiem un plašāk redzamajiem viņa darbiem ir Balticovo produktu Eva iepakojumi olām un pankūku mīklai. 

Aptuveni pirms gadiem trim, strādājot Overpriced, Roberts sācis spēlēties ar ģeometriskajām formām un košām krāsām. «Nolēmu — citādi kādu laiku nezīmēšu. Tikai tā, un izkopšu stilu! Sāku zīmēt ar akrila krāsām un sapratu — rodas patīkama tekstūra, kas redzama arī pēc zīmējuma ieskenēšanas. Tas piešķīra zīmējumam īstumu. Jutu, ka mani apmierina estētiskais virziens, kādā dodos, un pakāpeniski guvu pārliecību, ka esmu atradis ko unikālu, tāpēc turpināju.» 

Roberts tā nostrādājis kādu gadu, kad viņu pamanījuši britu radošie mediji — ievietojuši latvieša darbus savu blogu apskatos. Robertam bijuši piedāvājumi zīmēt citādi un nopelnīt tepat Latvijā, taču viņš turējies pie sava rokraksta. Slīpējis to. Skatījies modernisma gleznotāju darbus, pārlasījis mākslas vēsturi un pētījis viduslaiku mākslu. «Mani vienmēr interesējusi vēsture — kad ceļoju, pirmā vieta, ko apmeklēju, ir nacionālā mākslas galerija.»

Dizaina un mākslas jomā zinošus cilvēkus neizbrīna Roberta panākumi. Māksliniekam Reinim Pētersonam patīk, ka Ro-berts zīmē ar krāsām uz papīra, «tādā veidā ilustrācijās saglabājot mazu nejaušību elementus, dzīvu triepienu pēdas, kas lieliski līdzsvaro un papildina formu ģeometrisko stilizāciju». Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas vadītājs un profesors Holgers Elers Roberta darbos saskata līdzības ar krievu mākslinieku, supremātisma kustības pārstāvi Kazimiru Maļeviču (1879—1935), kurš uz ikdienišķām lietām raudzījies no paradoksāla skatpunkta un savos darbos izmantojis ģeometriskas formas. Ar konstruktīvisma elementiem spēlējas arī grafikas dizainers brits Nevils Brodijs (63), iekļaujot dažādus burtveidolus, grafikas elementus un fotoattēlus. Tomēr «latviešu puiša darbi ir vairāk tēlaini, tajos ir sociālais skanējums, arī glezniecības elementi», vērtē Elers. Piemēram, Roberta radītais olu iepakojums esot viegli saprotams: lielas olas, zaļa pļava, laimīga vistu gane. «Tā feini, man patīk!»

Bez otas un datora Robertam patīk futbols, makšķerēšana, būt dabā un kopā ar ģimeni, kurai tieši pandēmija devusi vairāk laika. «Lai arī brīžiem nav viegli, tā ir nākusi arī kā liela svētība,» saka mākslinieks.

Konkursa Young Guns 17 mājaslapā publicētā intervijā Roberts piemin, ka viņa sapnis būtu ilustrēt amerikāņu grupas Bon Iver albumu, taisīt plakātus olimpiskajām spēlēm un Greenpeace vizuālo kampaņu. «Es taču neprasu par daudz?» pats pasmejas. 

Kad viņam būs piecdesmit, veidošot izstādi, jo visus zīmētos darbus Roberts saglabā. Ko gribētos paveikt līdz tam? «Izaudzināt tikumīgus bērnus, saglabāt stipru un dzīvu laulību, kā arī pilnveidoties profesionāli.» Un tas nav prasīts par daudz.

The post Rokraksts kā borščs appeared first on IR.lv.