Nekad nav par vēlu mainīt savu dzīvi
Mūžam zaļā Ziedoņdārzā
Mūžam zaļā Ziedoņdārzā
The post Nekad nav par vēlu mainīt savu dzīvi appeared first on IR.lv.
Mūžam zaļā Ziedoņdārzā
Mūžam zaļā Ziedoņdārzā
Žebers
Vecākais referents Modris Bērziņš nostājās uz celiņa, kas veda parkā, un nesteidzīgi pārlūkoja visu, kas pletās priekšā. Skatienā jaucās gan apņēmība, gan zināmas bažas, it kā viņš atrastos ienaidnieka priekšā un novērtētu tā spēkus. Zālienā parka centrā divi strādnieki rušinājās ar grābekļiem pie neliela traktora. Viņš nespēja saprast, ko viņi tur varētu darīt. Varbūt vāc pērno lapu paliekas, viņš noprātoja, un suņu izkārnījumus, izsmēķus, atkritumus, visu, kas parādās, nokūstot sniega segai, — viņš pat iztēlojās driskainu šokolādes batoniņa iepakojumu, kas pēc sniegā un dubļos aizvadītajiem mēnešiem pagalam izbalējis, zaudējis krāsu. Sazin kādēļ viņš iedomājās, ka šokolādes batoniņš bija Snickers. Mutē saskrēja siekalas.
Zāle joprojām bija tajā brūni zaļajā tonī, kas ikvienam, kurš pazīst mēreno klimatu, spēj iedvest vien bezcerību vai vismaz skumjas. Modris Bērziņš nopūtās, atcerēdamies pagalam smago ziemu, un viņa pleci saguma. Caur koku zariem, kuros vien knapi varēja saredzēt pirmos pumpurus, spiedās pavasara saule. Cilvēki parkā, it kā nespēdami noticēt, ka silta diena pēc garās ziemas vairs vispār iespējama, lielākoties joprojām bija tērpušies pufīgās jakās un biezos mēteļos. Vien pār strādnieku traktora kravas kasti bija pārliktas viņu netīrās darba virsdrēbes. Modris Bērziņš pamanīja, ka viens no viņiem paceļ no zemes melnu miskastes maisu, kurā, kā izskatījās, nekā daudz nebija, vien dažas riekšavas drazu. Haltūrē, viņš nodomāja un nodūra galvu, palūkodamies uz saviem apaviem, it kā pārbaudīdams, vai tie pienācīgi aizšņorēti, lai gan auklas bija vienkārši savelkamas, pateicoties «patentētajai ātrajai, pieguļošajai aizsaitēšanas sistēmai». Viņā ieplūda lepnums un apbrīns. «Ļoti viegli agresīva profila apvidus skriešanas apavi,» bija rakstīts mājaslapā, kurā viņš tos pasūtīja. Tie bija gandrīz visdārgākie no pieejamajiem, lai gan viņš plānoja, ka nāksies šķirties pat no krietni prāvākas summas. Un viņš bija tam gatavs. Skriešana nozīmē veselību, un veselībai nekā nedrīkst žēlot.
Viņš beidzot saņēmās un spēra soli pāri iedomātajai robežai, kas šķīra parku no viņa, Modra Bērziņa, iepriekšējās, mazkustīgās dzīves.
Nu arī viņa paša pavasaris, viņa atdzimšana bija sākusies.
Tā, vispirms iesildīšanās vingrinājumi, viņš prātoja, varbūt būtu jāizstaipa kāju muskuļi? Varbūt ar to tad varētu sākt. Viņš pienāca pie soliņa un uzlika uz tā kāju, un, pārliekdamies pāri, stiepa pirkstus pretī agresīvā profila apavu purngaliem, viņam šķita, ka tā tas būtu jādara. Ceļgals nokrakšķēja, it kā pārlūztu sauss zars, un muskuļi iesmeldzās. Tad viņš šādi pastaipījās pāris reizes turp un atpakaļ.
Un tagad otru kāju… Nedaudz sasvārstīdamies, viņš samainīja kājas un atkārtoja to pašu. Uz brīdi pacēlis skatienu, viņš ieraudzīja kādus divdesmit gadus jaunu meiteni tieši tajā brīdī skrienam garām. Likās, meitenes lūpu kaktiņš tik tikko, tomēr saredzami pacēlās smīnā. Modris Bērziņš nostājās uz abām kājām, apņēmīgi, tomēr nezin kā atsizdamies pret soliņa malu.
Tā kā vajadzētu turpināt iesildīties, sagatavot ķermeni fiziskai slodzei, kas ar laiku un smagiem pūliņiem tam piešķirs formu, kāda pēc visiem likumiem pienāktos vecākajam referentam Modrim Bērziņam. Tomēr meitenes smīns iedūrās kaut kur pašapziņā tikpat sāpīgi kā soliņa stūris apakšstilbā, un vecākais referents metās skriešus, tajā pašā brīdī saprazdams, ka pieļāvis kļūdu. Uz otru pusi vajadzēja skriet, viņš domās sūkstījās, tagad būs jāskrien pretī meitenei, tieši viņas smīna lamatās.
No sākuma viņš uzņēma pārāk strauju gaitu, bet tad to pakāpeniski samazināja, cenzdamies atrast pareizo, ērtāko tempu. Viņš paskrēja garām sievietei un smēķējošam vīrietim viņai blakus, tad garām vairākiem tukšiem soliņiem, tad garām tipam melnā lietusmētelī, kurš arīdzan smēķēja, otru roku turēdams mēteļa iekškabatā; tad viņš šķērsoja vienu no ieejām parkā, pa kuru nāca divas jaunas sievietes, katra stumdama bērnu ratiņus. Viņas abas varbūt arī neizskatījās līdzīgas, bet bērnu ratiņi bija identiski, vai identiski bija arī bērni, to Modris Bērziņš nepaguva palūkot. Tad celiņš sadalījās, un viņš izvēlējās atzaru, kas solīja lielāku apli, prātā risinādams ko līdzīgu tiem matemātikas uzdevumiem ar diviem vilcieniem, kas dodas viens otram pretī no punkta A un punkta B, tikai pirmā vilciena vietā bija viņš pats, bet otra — meitenes smīns. Un tur nu viņa jau tuvojās vienkāršā haki krāsas auduma sporta tērpā, raitā riksī, kas, kā šķita, neprasīja ne mazākās piepūles.
Varbūt laipni viņai uzsmaidīt, viņš iedomājās, kā nekā, tagad viņi abi ir piederīgi skrējēju sektai, taču viņa, pirms sasniegt attālumu, no kura varētu pamanīt draudzīgo smaidu, kas jau dzima viņam uz lūpām, pēkšņi nogriezās pa sānis celiņu, kas veda ārā no parka. Bērziņš pat sajutās drusku tā kā vientuļš, tā kā pamests viens starp jaunajām māmiņām, slinkajiem strādniekiem un savādajiem cilvēkiem, kas smēķē un sazin kādēļ var atļauties darbdienā pulksten divos dirnēt uz soliņa parkā. Modrim Bērziņam pašam šajās divās nedēļās bija atvaļinājums, ko viņš bija paņēmis, lai veltītu fiziskās formas uzlabošanai un jauna, sportiska dzīvesveida sākšanai.
Viss bija sācies ar vienu vienīgu piezīmi, ko kādā vakarā, pirms doties pie miera, bija izteikusi Modra Bērziņa laulātā draudzene.
— Kā es mīlu tavu vēderiņu, — viņa teica, jau iekārtojusies zem segas, kamēr viņš vienās apakšbiksēs vēl stāvēja pie durvīm ar pirkstu uz gaismas slēdža. Gaisma nodzisa. Modris Bērziņš palika stāvam tādā pašā pozā guļamistabas tumsā.
Pagāja kāda pusminūte.
— Kur tu paliki? — sieva jautāja.
Viņš neatbildēja un, sanīcis un nodūris galvu, devās uz gultu, kurā pavadīja visu nakti mokošās pārdomās un tā arī neaizmiga.
Vēderiņš, vēderiņš… — Modris Bērziņš pie sevis atkārtoja, sākdams trešo apli parkā un prātā pārcilādams tās pašas domas, kas tonakt bija jaukušās pa galvu kā betona maisītājā. Ar katru nākamo apgriezienu maisītājs griezās arvien ātrāk un masa veidojās arvien viendabīgāka, līdz aptuveni sešos no rīta bija palikusi vairs tikai viena ideja, stingra un konkrēta kā betona grīda. Bija jāsāk fiziski aktīvs dzīvesveids. 35 gadi ir īstais, nē, pēdējais brīdis, lai to darītu un pamazām nepārvērstos par tādu tusni kā Juris no viņa klases — resnais Juris, taukupika Juris, pupainais Juris…
Jā, Modris Bērziņš atcerējās, kā kopā ar pārējiem klasesbiedriem skolā ņirgājies par nabaga Juri. Jā, nepatīkamas atmiņas. Ko tur teikt. Tā kā pat sametās kauns, un viņa seja tumsā nosarka.
Arī tagad parkā asinis bija ieplūdušas Modra Bērziņa vaigos, viņam šķita, ka pagaidām viņš turas labi. Protams, viņš svīda zem — kā to solīja preces apraksts — ūdensnecaurlaidīgajām un — kā tas izrādījās — stipri pieguļošajām biksēm, kas viņam lika justies neērti par savām ciskām. Tās, kā viņš nākamajā rītā pēc sievas piezīmes bija pie spoguļa pārliecinājies, bija pārāk lielas un izskatījās smieklīgi, itin kā uzkrautas uz viņa līkajām, bet citādi apmēra ziņā vēl pieklājīgajām kājām. Vēders, pa kuru ārā no apakšbiksēm kā tāds ruds meža dzīvnieciņš augšup līda biezas spalvas, gan patiešām bija katastrofa. Kā viņš varēja nolaisties tik zemu? Kā to nepamanīja agrāk? Kā kaut kas tāds vispār iespējams, viņš sūkstījās, sašutis tiklab par pēkšņi ieraudzīto tauku slāni, cik par savu līdzšinējo aklumu pret to. Ieslēdzies vannasistabā, viņš ilgi lūkojās uz savu vēderu, un ar katru brīdi tas šķita augam lielāks, līdz atkal izgrūda no Modra Bērziņa prāta visas pārējās domas. Viņam likās, ka viņš sajūt apaļo vēderu smadzeņu vietā — veselu planētu savā galvā, taču ļumīgu kā bumbu, kas laiž ārā gaisu.
Tikai parkā viņš saprata, ka, neskatoties uz visiem padomrakstiem par pareizu skriešanu, ko pēdējās dienās bija izlasījis, viss, ko viņš spēja atcerēties, bija kaut kas no skolas, un arī tas tā, miglaini. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti… Vai tā bija pareizi? Rit-mā… Rit-mā… Viņš mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi būtu tā skrējis — ne ikdienišķas vajadzības dēļ, teiksim, lai paspētu uz autobusu, bet augstāka mērķa, tas ir, veselības labad vai vienkārši tādēļ, ka skolotājs tā lika. Modris Bērziņš atģidās, ka kopš skolas laika nav noskrējis vairāk par pārsimt metriem. Un kad tas bija? Kad tad viņš pēdējo reizi bija noskrējis pat tos pārsimt metrus? Ar autobusu viņš taču nebija braucis jau gadiem. Kur nu vēl skrējis tam pakaļ.
Ūdensnecaurlaidīgo bikšu aizmugures kabatiņā — ar rāvējslēdzēju — vēl viens mājaslapā solītais bonuss! — spiedās mašīnas atslēgas un drusku sāpīgi dūrās pēcpusē. Viņš bija atbraucis uz parku ar auto.
Pirmais, kas Modra Bērziņa nepatīkamajā situācijā varētu nākt prātā normālam cilvēkam, būtu sporta zāles abonements, taču trenažieri, par kuriem viņam vispār nebija nekādas sajēgas, likās esam kaut kādi moku rīki, ko spētu nosapņot vien ārkārtīgi samaitāts un nežēlīgs prāts, un tad svīšana vienā telpā ar svešiem cilvēkiem, doma par kopēju ģērbtuvi, kas jau atkal uzvēdīja atmiņas par sporta stundām skolā, pēc kurām visi bikstīja un apsmēja tuklo Juri, — tas viss uzdzina tikpat briesmīgas šausmas kā doma par nāvi, jo īpaši viņam, kurš nekad pat nelietoja pisuāru, bet vienmēr izmantoja atsevišķu tualetes kabīni, pat ja uz to bija jāgaida, lai tikai kāds uz viņu neskatītos brīdī, kad viņš ir tik ievainojams.
Vēl viens aplis, un Modris Bērziņš atkal paskrēja garām tipam lietusmētelī uz soliņa, kurš, viņu pamanījis, aši noglabāja iekškabatā kaut ko aizdomīgi līdzīgu mazajai šņabja pudelītei.
Modris Bērziņš juta, kā skriešanas apavu zoles, tieši kā to solīja mājaslapa, nodrošina teicamu saķeri ar parka celiņa segumu. Pat cilvēka kauli spēj pilnībā atjaunoties septiņu gadu laikā, viņš atcerējās no nesen redzētā video feisbukā, bet tauki, tie paši tauki var palikt cilvēka ķermenī divpadsmit gadus…
Vēl viens aplis. Viņš vairs neelpoja kā iepriekš. Ieelpa caur degunu, izelpa caur muti… Nē, tagad viņš vienkārši elsoja caur muti kā noskrējies suns. Kā es mīlu tavu vēderiņu… vēderiņu, vēderiņu — vārdi atbalsojās apziņā, taču tos pārmāca viņa paša sirdspukstu klaudzoņa.
Vai tam tiešām vajadzētu būt tik smagi? — viņš prātoja. Viņš iedomājās par savu kolēģi, kura vienmēr feisbukā dalījās ar datiem par katra rīta skrējiena maršrutu un pievarētajiem kilometriem no speciālas lietotnes un lika profilā lepnas bildes no maratona. Jā, viņa laikam bija skrējusi arī tajā pašā, kura laikā pilsētas galva zaudēja samaņu un nokļuva komā…
Un viņš vēl bija smējies par skrējējiem, tagad nu gan viņš saprata, izjuta līdz ar katru smeldzošo locītavu, līdz ar katru kapilāru zem ādas, kas bija pieplūdis asinīm, pat ar katru sviedru lāsi, ar kuru ķermenis centās samazināt piepūles paaugstināto iekšējo temperatūru — jā, viņš beidzot saprata, ka ikkatri noskrietie simt metri ir īsts varoņdarbs.
Vēl viens aplis. Šķita, viņš pat vairs nejūt atsevišķas ķermeņa daļas, viss likās esam vienkārši miesa vienā gabalā — pulsējoša, elsojoša, svīstoša.
Nē, vēl tikai šis aplis, un tad būs jāliek miers. Vēl tikai šis…
Vēl nedaudz, vēl nedaudz… Tikai līdz tam soliņam, pie kura viņš bija staipījis kājas, līdz šīm iedomātajām apļa beigām, viņš nepadosies. Asinis deniņos dunēja tik skaļi, ka viņš pat vairs nedzirdēja savas elsas, viņš pat lāgā vairs neizšķīra savas domas šajos vesera belzienos.
Ar katru sirdspukstu, ar katru pulsa sitienu prātā haotiski uzplaiksnīja cits domu fragments. Tauki… Divpadsmit gadi… Tauki… Resnais…Juris… Vēde… …riņš. Tusnis. Tus-nis…
Pēkšņi likās, ka viņa galva strauji sakustas kā bumba, ko pasper ar ieskrējienu, vai arī tā bija pati pasaule, kas sagriezās ap viņa galvu, viņš juta, ka zaudē līdzsvaru, ka krīt no kraujas lejā tukšumā… Un tad nezin no kurienes viņam tieši virsū vēlās drazu virpulis, it kā neskaidri, miglaini, tomēr tajā viņš pavisam skaidri samanīja izbalējušu un apskretušu snikera papīriņu, sejas, sejas liecās viņam pāri, meitenes skrējējas smīns, murdēja balsis, viņš tik tikko spēja izšķirt «es mīlu tavu vēderiņu», bet tā nebija viņa sievas balss, kas brīdi uznira un tad atkal pazuda ņirdzīgos pusaudžu smieklos, nē, tā bija, tā bija… Un tad tuvu pie viņa pēkšņi tik ārkārtīgi skaidra liecās tuklā klasesbiedra Jura seja (viņš gan nemaz nav mainījies, pazibēja Modra Bērziņa prātā), un tad tas, kas viņam likās esam Jura ņirdzīgā balss, sauca: «Resnais Modris, taukupika Modris, pupainais Modris, tusnis, tus-nis…»
Bet tad, vēl reizi atbalsojusies viņa jau gandrīz apdzisušajā apziņā, pagaisa arī tā.
Arvis Viguls (1987) ir latviešu dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Mākslas akadēmijā. Iznākuši trīs dzejoļu krājumi: Istaba (2009., Dzejas dienu balva un Literatūras gada balva par labāko debiju), 5:00 (2012., izvirzīts LALIGABA nominācijā Labākais dzejoļu krājums, Annas Dagdas balva) un Grāmata (2018., Dzejas dienu balva un Ojāra Vācieša prēmija (2019.)).
The post Nekad nav par vēlu mainīt savu dzīvi appeared first on IR.lv.