Tālas noskaņas pierobežā
Kinorežisora Ivara Zviedra dokumentālā filma Valkātājs ir stāsts par cilvēku, kas palīdz pārbēdzējiem
The post Tālas noskaņas pierobežā appeared first on IR.lv.
Kinorežisora Ivara Zviedra dokumentālā filma Valkātājs ir stāsts par cilvēku, kas palīdz pārbēdzējiem
Vārds «valkātājs» apzīmē jaunu profesiju, ko Latvijas un Eiropas Savienības Austrumu pierobežā radījusi nelegālā imigrācija un bezdarbs. Kinorežisora Ivara Zviedra spēja pamanīt, atrast savām filmām īstos stāstus un varoņus ir apbrīnojama. Purva Inta filmā Dokumentālists (2012), mežcirtēju kolorītā kopiena filmā Zāģeri (2017), gliemežu lasītāji Īrijā filmā Bēgums (2009), mamma ar dēlu no Lielajā Kristapā pirmizrādītās Afigenna (2019) — viņa filmas kā nekļūdīgs barometrs uzrāda tēmas, kas atrodas ārpus Latvijas sabiedrības komforta zonas. Un, lai cik skaudrs būtu Zviedra vērojums, kā atzīst viņš pats, «pēc visām filmām katram varonim varu paspiest roku, un nav tā, ka būtu kauns acīs skatīties».
Zviedra jaunais kinodarbs nav trilleris par robežpārkāpēju un cilvēku kontrabandistu, bet gan pieklusināts, vērīgs un pat poētisks kino par pierobežā mītošo laukstrādnieku Gati jeb Pepiņu un viņa piedzīvojumiem. Vārda «valkātājs» izcelsme saistīta ar latgaliešu «volkāt» — vilkt no vienas vietas uz otru kā, piemēram, ragaviņas. Filmā tas ir cilvēks, kurš «valkā» nelegālos imigrantus — palīdzot atrast ceļu pāri robežai, citreiz arī atbal-stot, pat nesot pārgurušos, baskājainos ceļotājus. Pierobežā vilinājums «valkāt» ir liels — atlīdzība par cilvēku pārvešanu salīdzinājumā ar niecīgajām iespējām nopelnīt citviet ir neaptverama.
Apkaimes bēdīgo garu ilustrē kadri, kas atgādina pabalējušus polaroīda fotouzņēmumus — sabrukušas, pamestas viensētas, aizauguši dārzi, seni ģimenes foto un krustdūrienā izrakstīti dekoratīvie dvieļi ar labas ēstgribas vēlējumiem pie mūrīša mājās ar iebrukušu jumtu.
Latvijas un vienlaikus Eiropas Savienības robeža te ir mītiski meži, ogulāji un upes, teritorija, kurā Pepiņš, filmas galvenais varonis, orientējas kā savā kabatā. Viņš gandrīz vai vienīgais ar iejūtību runā par robežas pārbēdzējiem: «Cilvēks grib citur dzīvot. Vai es viņam teikšu — nē, tu šeit nenāksi, mani neinteresē, ka tev tur ir karš, bet šeit nav?» Īsti neiederīgs saimniecībā (kur viņš strādā, pieskatot lopus, kā var spriest no sarunām ar saimnieci, par vēdera tiesu un pajumti), neiederīgs cietumā, no kura iznākot, viņa smejīgās acis ir zaudējušas nebēdnību, Pepiņš pārstāsta mammas kādreiz teikto: «Tu esi labs dzīvē, bet tu būsi šausmīgi nelaimīgs.»
Balansēšana starp vēlmi piekļūt tuvāk filmas varonim un likuma ievērošanu režisoram bijis nopietns izaicinājums, kas godam izturēts. Filmā pamīšus tiek attīstītas vairākas stāsta līnijas — epizodes lauku saimniecībā, kur dzīvo Pepiņš, robežsardzes operācijas mežā, bēgļu notveršana un izvaicāšana iecirknī, kā arī tiesas sēdes. Dinamiskās bēgļu pārtveršanas epizodes mijas ar govju vešanu uz ganībām pāri miglainai mežmalas pļavai, bet kā atgādinājums par valsts robežu un visuredzošajiem likumsargiem kalpo novērošanas kameru ieraksti, kur cilvēku un lopu silueti redzami kā balti pikseļu fantomi uz tumšā meža fona. Šos kadrus filmā rāda vairākkārt — tās ir gan ikdienišķas epizodes ar lopu pārdzīšanu, gan došanās jau pavisam konkrētā uzdevumā pretī bēgļiem. Skaņu operatora Ģirta Biša darbs, Toma Auniņa un Otto Auniņa mūzika sabiezina filmas atmosfēru, pastiprinot tās nedaudz noslēpumaino un smeldzīgo noskaņu.
Pepiņa dzīve noris it kā ārpus šī gadsimta un valstu teritoriālā sadalījuma. Viņa stāsti par bēgļiem ir drīzāk teiksmaini, nevis dokumentāli — gan domājot par to, lai daudzko neizpaustu no darītā, kas ir pretrunā ar likumu, gan tāpēc, ka Pepiņš sevi izjūt kā dabas daļu, kuram skaidrs, ka naktī mežā pat pīpēt nedrīkst, un upei jābrien cauri, vai tā ir vasara vai ziema.
Taču Jaunā gada sagaidīšanas epizode skatītāju tomēr atsauc ļoti konkrētā ģeopolitiskā situācijā — laukstrādnieki un saimnieki šauj gaisā raķetes un skatās Vladimira Putina uzrunu, kurš atgādina par ģimenes kopābūšanas vērtību. Sekojošās Latvijas premjerministra un prezidenta uzrunas, kas skar mūsu valsts un Eiropas attiecības un dzīves līmeni, tiek uztvertas ar ņirgu un vīpsnāšanu.
Valkātājs ir gan piedzīvojumu filma, gan novērojošs dokumentāls kino, kura uzdevums nav nosodīt vai sniegt gatavu vērtējumu. «Valkātāju» fenomens kā problēmsituācijas indikators atgādina — valsts robeža ir tieši tik stipra, cik tās vājākais posms.
oooo
Valkātājs. Kino no 6. decembra.
The post Tālas noskaņas pierobežā appeared first on IR.lv.