VDK nav pagātne

«Čekas maisu» atvēršana ir labs iemesls sākt runāt par sadarbību ar VDK

The post VDK nav pagātne appeared first on IR.lv.

«Čekas maisu» atvēršana ir labs iemesls sākt runāt par sadarbību ar VDK

Kopš «čekas maisu» atvēršanas pagājušā gada decembrī tajos atrodamo skaidrojumi lielākoties bijuši, ka viņi paši nemaz nezinot, kā tur nokļuvuši. Tikai darījuši savu nopelniem bagāto padomju kultūras darbinieku, zinātnieku, žurnālistu un citu cienījamu darbu, bet ar VDK viņiem darīšanu bijis tikai tik vien, cik pa kādam anekdotiskam atgadījumam.

Ir gan pieklusuši aicinājumi šo kartotēku iznīcināt, lai «mēs visi» varam ar tīru sirdsapziņu doties gaišā nākotnē. Taču «maisu» pētīšanas komisija ir atstājusi neizdarīta darba caurumu — nav sniegusi ne vēsturisko kontekstu, ne VDK metožu un nepilnīgās kartotēkas saprotamu skaidrojumu. Tāpēc dokumentu publicēšanas rezultāts draudēja būt VDK trivializēšana un ziņotāju lielum lielās masas faktiska reabilitēšana — ka VDK bijis muļķu kantorītis, kas savus aģentus, tiem pašiem nezinot, sarakstījis savās atskaitēs, tātad gan publicētie, gan nepublicētie droši vien nav bijuši nekādi aģenti.

Droši vien cilvēks varēja nonākt čekas reģistros, pats to nezinādams. Bijušais SAB direktors Jānis Kažociņš savulaik teica, ka pierādīts viens šāds gadījums. Taču masveida taisnošanās varēja radīt priekšstatu, ka tā tas noticis vai ar visiem.

Par laimi, ir cilvēki, kuri atklāti runā par savu sadarbību ar komunistu slepeno dienestu.

«Viņš bija diezgan pabaiga izskata, kā ļauns Karlsons,» par savu VDK «kuratoru» Kopiško portālam Ir.lv stāsta bijušais laikraksta Atmoda krievu izdevuma redaktors Aleksejs Grigorjevs. Šī intervija ir labākais, kas pēdējos gados pateikts par šo tematu. Gudrs cilvēks, kas nebaidās no savas pagātnes, izstāsta, kā tas notika ar viņu, taču stāsts par savām bailēm, savu nezināšanu un naivumu ir stāsts par padomjlaika kafkisko īstenību, kurā tolaik dzīvoja visi.

Grigorjevs kļuva interesants VDK tāpēc, ka 1976. gadā pēc angļu filoloģijas studijām Latvijas Universitātē negribēja braukt strādāt par skolotāju uz Iecavu, kurp viņu «iedalīja», un pieteicās tulka darbam dzimtajā Ventspilī, kur amerikāņu Occidental Petroleum tolaik sāka būvēt amonjaka pārsūknēšanas rūpnīcu. Protams, viņam, tāpat kā visiem, kuriem bija jākontaktējas ar ārzemniekiem, tūlīt klāt bija «kurators». Lai arī ko par VDK tolaik zināja ierindas pilsoņi, tas nu gan bija pašsaprotami. (Cilvēki nebija stulbāki nekā šodien. Maisu atvēršana tagad lielākoties apstiprina tā laika pieņēmumus, «kurš ir stukačs». Un izklausās nožēlojama tolaik pat uz ārzemēm ceļojušo atrunāšanās, ka viņi jau nu gan tikai par zinātni un kultūru.) Cita lieta, kā šie cilvēki sadarbojās un vai ir kaitējuši līdzcilvēkiem. Katrs gadījums ir individuāls.

Tie, kuriem VDK piedāvāja sadarboties, varēja arī atteikties. Sekas tolaik vairs nebūtu cietums vai Sibīrija, vienkārši cits darbs un, protams, ardievas cerētajai karjerai. Sistēma bija absurdi birokratizēta. VDK uzraugi vismaz Grigorjevam prasījuši stāstīt to, ko gribēja dzirdēt, un lāgiem pat paši diktējuši priekšā tekstu. Bet līdzās šai viņu izdomātajai bija arī «reālā dzīve un cenšanās pielāgoties apstākļiem», tāpēc viņam piekrišana šad un tad satikties un parunāties ar «kuratoru» nākusi «pašplūsmā». Viņam neprasīja parakstīt dokumentus, ka būs «aģents», vienkārši pēc kāda laika palūdza parakstīties, ka par šīm parunāšanām «nestāstīs apkārt». Rutīna, kā pionieros stājoties, taču Grigorjevs uzsver, ka «pamatā tomēr tās bija bailes».

Tāpēc, līdzko viņš pārstāja baidīties un 80. gadu beigās iesaistījās Tautas frontes darbā, «viņi pie manis vairs nelīda». «Bailes un nedrošību pārvarēju, to vietā radās spīts un dziņa darīt visu, lai šī sistēma pazustu uz neatgriešanos» — to droši vien par sevi varētu pateikt daudzi, un tas vislabāk izskaidro, kāpēc šķietami nesatricināmā PSRS piepeši sabruka kā kāršu namiņš.

VDK bija šīs baiļu sistēmas pamats, un Grigorjeva stāsts par attiecībām ar to nav holivudiska melodrāma. Divas epizodes viņa stāstā ir īpaši drūmas. Viena ir par balzama pudelīti, ko čekisti piedāvājās aizvest kā viņa dāvanu kādai draudzenei, kura bija izbraukusi uz Kanādu. Viņai tas radīja nopietnas problēmas par kontaktiem ar krievu spiegiem, bet krievu spiegiem, kā viņš min, šī uzmanības novēršana ļāva netraucēti nodot citiem kādus dokumentus. «Mēs nevaram zināt, kā tiks izmantots tas, ko mēs tur čekai rakstījām un stāstījām.»

Otra ir par to, kā viņu jau 1999. gadā Krievijā mēģināja savervēt VDK mantinieks Federālais drošības dienests. Putina čekisti izmantoja pret viņu «seksuālu» šantāžu, nevis sadarbības faktu ar VDK. Tas, pirmkārt, rada jautājumu, kā tad īsti ir ar VDK svarīgākajiem dokumentiem, kuri esot Maskavā. Otrkārt, liek secināt, ka būtu bīstams pašapmāns mēģināt «tikt vaļā no pagātnes» un «dzīvot ar domu par nākotni», kā aicināja Andrejs Elksniņš no Saskaņas, ieteikdams iznīcināt čekas arhīvus.

«Kamēr esam dzīvi, tas nav beidzies,» saka Grigorjevs. Arī ar «maisu atvēršanu» nekāds punkts nekam nav pielikts. Tāpēc vislabākais veids, kā ar to dzīvot, ir pārstāt baidīties un par to runāt. Grigorjevs ir piemērs, ka par to var un vajag runāt.

Komentārs 140 zīmēs

Austrumu biznesa modelis neder. Valdība nolēma lauzt līgumu ar LTRK par dalību izstādē Expo 2020 Dubaijā, kurš esot smagnējs, neefektīvs un riskants. 

Propaganda un īstenība. Kremlis mālē latviešus par «fašistiem», bet filma Tēvs Nakts par Žani Lipki saņēma galveno balvu festivālā Izraēlā. 

Klasika. ZZS pirms trim gadiem Saeimā izlobēja miljonu it kā vides muzejam Jūrmalā, bet tagad turienes «zaļais» mērs Truksnis pievāks izremontēto ēku.

The post VDK nav pagātne appeared first on IR.lv.