«Viņi cenšas palīst zem ādas»
Ukraiņu režisors Oļegs Sencovs kā politiskais ieslodzītais Krievijā pavadīja piecus gadus. Šajā intervijā viņš stāsta par Krievijas specdienestu pratināšanas metodēm un tējas burciņu, kas palīdzēja nezaudēt cerību
The post «Viņi cenšas palīst zem ādas» appeared first on IR.lv.
Ukraiņu režisors Oļegs Sencovs kā politiskais ieslodzītais Krievijā pavadīja piecus gadus. Šajā intervijā viņš stāsta par Krievijas specdienestu pratināšanas metodēm un tējas burciņu, kas palīdzēja nezaudēt cerību
Ukraiņu režisors Oļegs Sencovs (43) ir dzimis Krimā. Kad Krievija anektēja šo pussalu, viņš nonāca cietumā, jo pretojās Maskavas rīcībai, un līdz ar to kļuva par vienu no pazīstamākajiem ukraiņu cietumniekiem Krievijā. Par Sencova atbrīvošanu aģitēja gan cilvēktiesību organizācijas, gan slaveni ārvalstu režisori, ieskaitot Vimu Vendersu un Pedro Almodovaru, gan arī aktīvisti Krievijā.
Šā gada 7. septembrī Sencovs tika atbrīvots, jo Maskava un Kijeva veica ieslodzīto apmaiņu. Katra puse atbrīvoja 35 cietumniekus. Viņu vidū bija arī 24 ukraiņu jūrnieki, kuri atradās Krievijas armijas gūstā. Savukārt no pirmstiesas izmeklēšanas izolatora Kijevā tika izlaists un uz Krieviju varēja izbraukt Donbasa separātistu pretgaisa vienības komandieris Vladimirs Cemahs, kuru vaino par līdzdalību Malaizijas lidmašīnas notriekšanā 2017. gada jūnijā.
Atgriezties Krimā Sencovs gan nevar, kur vēl pavisam nesen dzīvoja viņa māte un divi bērni.
Jūs kopumā ieslodzījuma nometnēs Krievijā pavadījāt piecus gadus. Vai bijāt saviļņots, kad uzzinājāt par plānoto ieslodzīto apmaiņu?
Kad viņi pārveda mani no Krievijas ziemeļiem uz Maskavu un tur gaidīju deviņas dienas, es biju diezgan mierīgs. Nebija nekādu emociju, pat lidojuma laikā un kad lidmašīna beidzot nolaidās. Emociju uzplūds nāca brīdī, kas es ieraudzīju savu meitu. Tieši tobrīd sapratu: šī ir viena no tām dienām, kuru dēļ vērts dzīvot.
Jūsu ieslodzījuma laikā meita izaugusi no meitenes par jaunu sievieti. Viņai blakus stāvēja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kurš vienkārši teica: «Sveiks, Sencov!» Ko jūs atbildējāt?
Es apjautājos: «Kā klājas?» Viņš atbildēja: «Strādājam.» Es viņam pateicos. Pie manas atbrīvošanas strādāja daudz cilvēku, bet galu galā viņš bija tas, kura pienesums nesa galīgos augļus.
Jūs piespiedu kārtā tikāt izvests cauri visai Krievijai. Vispirms no Krimas uz Maskavu. Jūsu tiesa notika Krievijas dienvidos, no kurienes jūs pārveda uz Jakutiju un visbeidzot Urālu ziemeļiem. Pēc maniem aprēķiniem, kādi 20 000 km. Jūs pat sākāt rakstīt ceļvedi par Krievijas cietumu sistēmu. Ar ko atšķiras cietumi no piespiedu darba nometnēm?
Oficiālie noteikumi ir vieni un tie paši visur, bet neoficiāli pastāv atšķirības. Tajās vietās, kur pabiju es, atšķirības diemžēl bija uz slikto pusi. Tā ir izolēta pasaule ar savu etiķeti un paradumiem. Es uzzināju daudz ko jaunu par Krievijas sabiedrību.
Piemēram?
Kad piedalījos Maidana protestos [2013.—2014. gada ziemā Kijevā], domāju, ka Putina sistēma ar visām savām nevienlīdzībām un barbarismu drīz sabruks — ka cilvēki to vairs ilgi necietīs un tuvojas revolūcija. Mēs — krievi un ukraiņi — esam sirsnīgi cilvēki, gandrīz vai brāļi ar tikai nelielām atšķirībām. Man pašam ir arī krievu saknes. Taču ar katru nākamo cietumā pavadīto gadu es arvien vairāk sapratu, ka cilvēki ir pilnīgi vienaldzīgi pret valstī notiekošo. Viņi ir atsvešinājušies no varas un domā: mēs tik un tā neko nespējam mainīt. Pat pēc 20 Putina valdīšanas gadiem viņi nav apjēguši, ka tā patiesībā ir problēma. Viņi uzskata, ka nabadzība ir normāla lieta. Ka normāla ir varas nerūpēšanās par viņu vajadzībām. Ka tā visu laiku melo. Ka policija un tiesas ir korumpētas.
Kad es šiem cilvēkiem sāku stāstīt par citām valstīm Eiropā, kur lietas notiek citādi, viņi vienkārši netic. «Nē, arī Amerikā viss ir tāpat,» viņi man atbild, lai gan paši, protams, nekad nav bijuši Amerikā un par to dzirdējuši tikai televīzijā.
Šī vienaldzība mijas ar sava veida impēriskām ambīcijām. Kaut kāda neizprotama godkāre par ārlietu politiku, lai gan, piemēram, tālajā Jakutijā viņiem tas nepalīdz ne par kapeiku. Tas ir ļoti šausmīgs agresijas un pasivitātes sajaukums.
Kā pret jums izturējās cietuma sargi un citi ieslodzītie? Jūs bijāt politiskais ieslodzītais, bet Kremļa propaganda jūs nomelnoja kā labējo ekstrēmistu teroristu.
Atklātas agresijas pret mani kā ukraini nebija. Tas būtu nerakstīto cietuma likumu pārkāpums. Bet kopumā es jutu zināmu nepatiku. Cilvēki jūs uztver kā personu, kas vēršas pret Putinu, tātad automātiski arī pret Krieviju, priekšroku dodot fašistiem un hoholiem.
Jūs prezidentam Zelenskim pasniedzāt burciņu, kurā ieslodzījuma laikā glabājāt tēju. Izmantojot divas papīra strēmeles, jūs uz tās bijāt uzlīmējis simbolisku Ukrainas karogu. Ko ar to gribējāt pateikt?
Šī burciņa tracināja cietuma apsargus. Viņi bieži to atņēma un nokasīja uzlīmes. Man bija jācīnās, lai man atļauj paturēt šo burciņu katru reizi, kad pārveda uz nākamo ieslodzījuma vietu. Man tā ir simbols: es un karogs pret visu sistēmu, kas šķiet neuzvarama. Taču es nekad nepadevos un galu galā tiku izlaists. Ar visu burciņu.
Mēs ārpusē par to nekad neko nedzirdējām, toties zinājām, ka pasaules futbola kausa fināla turnīra laikā Krievijā jūs pieteicāt badastreiku un pieprasījāt visu ukraiņu cietumnieku atbrīvošanu Krievijā. Runā, ka jūs plānojāt arī nākamo badastreiku.
Pirmā badastreika laikā zināju, ka ne mani, ne arī kādu citu neatbrīvos. Vienkārši vēlējos pievērst uzmanību. Es turējos pie savas apņēmības līdz brīdim, kad laboratorijas analīzes uzrādīja bīstamu apdraudējumu dzīvībai. Es pat jutu, ka nāve vairs nav tālu. Zināju, ka atlabšana būs ilga un varbūt pat būs paliekoši orgānu bojājumi.
Bet vēlāk man atļāva nodarboties ar sportu trīs reizes nedēļā. Bija viena telpa ar pievilkšanās stieni un svaru bumbu. Tieši tur es sāku gatavoties otrajam badastreikam. Apzinājos, ka pirmajā reizē man bija ļoti zems ķermeņa masas indekss, tāpēc ātri vien mana pašsajūta pasliktinājās.
Nākamajā reizē vajadzētu sākt ar maksimāli iespējamo ķermeņa svaru. Plānoju sākt streiku maija beigās vai jūnijā sākumā, bet paklīda runas par iespējamo ieslodzīto apmaiņu.
Dokumentālists Askolds Kurovs ir izveidojis filmu par jūsu tiesu. Tajā ir aina, kuru es uzskatu par ļoti satraucošu. Video ierakstīts, kā jūs pratina Krievijas slepenais dienests FSB. Viens aģents pieklusināti saka: «Tiesa jūs attaisnos. Krievijas tiesas ir pašas humānākās pasaulē.» Tas izrādījās ļauns joks.
Man ir prieks, ka šāds video eksistē. Tas parāda, kā viņi darbojas. Vispirms viņi centās mani salauzt — tūlīt pēc aresta. Tad piedāvāja darījumu: septiņi gadi cietumā, ja es atzīšu savu vainu un atklāšu savu sabiedroto vārdus. Viņi centās, lai es inkriminēju kādu svarīgu personu Kijevā. Pat nav svarīgi — kuru. Pretējā gadījumā piedraudēja ar 20 gadiem cietumā. Visu to gadu, ko es pavadīju pirmstiesas ieslodzījumā Ļefortova cietumā Maskavā, pret mani izmantoja maigo varu. Tā bija psiholoģiska cīņa. Un video tieši to arī parāda. Kāds sāk ar tevi runāt draudzīgā balsī, bet tajā pašā laikā ķircina. Tā tas bija visu laiku. Viņi cenšas palīst zem tavas ādas.
Savā pēdējā vārdā tiesā jūs citējāt padomju ēras romānu Meistars un Margarita. Tā ir grāmata par citu tiesu — pret Jēzu. Par nožēlu, ko izjuta Poncijs Pilāts, jo viņam nepietika drosmes sekot savai pārliecībai un atbrīvot Jēzu. Jūs citējāt teikumu: «Lielākais grēks ir ģlēvums.» Vai tā centāties ietekmēt tiesnesi, lai viņš pārdomā savu uzvedību?
Kad es pateicu tos vārdus, es pavērsu skatienu uz tiesnesi. Viņš nodūra galvu un sāka skatīties grīdā. Tas pierāda, ka šis vīrietis apzinājās, ko dara.
Līdzīgu situāciju piedzīvoju arī pirms tam, kad mani no Rostovas pārveda uz Maskavu. Es pēdējo reizi runāju ar galveno FSB izmeklētāju Artjomu Burdinu. Telpā bijām tikai mēs divi. Viņš jautāja: «Oļeg, vai jūs liecināsit tiesā?» Es atbildēju: «Nē, kāda jēga? Viss jau tāpat ir izlemts.» Viņš turpināja: «Jā, bet es labprāt gribētu uzzināt, kas īsti notika.» Tieši tajā brīdī mani pārņēma atklāsme: šis cilvēks labi apzinās, ka visa mana lieta ir safabricēta. Tas, protams, nenozīmēja, ka viņš uzskata mani par pilnīgi nevainīgu. Viņš apzinājās, ka aiz restēm tiks ielikta persona, pret kuru trūkst pārliecinošu pierādījumu. Tajā pašā laikā viņš ir pārliecināts: vainīgs tāpēc, ka ir valsts ienaidnieks.
Jūs esat rakstnieks, režisors un mākslinieks. Vai jums bija iespēja strādāt cietumā?
Dodoties prom no cietuma, sev līdzi paņēmu 15 pilnas piezīmju grāmatas. Tajās ir divi romāni, divi īso stāstu krājumi, dienasgrāmatas un trīs scenāriji. Diezgan daudz. Pietiks darba nākamajiem trim četriem gadiem.
Bet jūs tikāt regulāri pārmeklēts. Vai arī jūsu pieraksti tika pārbaudīti?
Visvairāk uztraucos par dienasgrāmatu, jo tajā aprakstīju cietuma dzīvi. Es to sāku badastreika laikā, nolēmu riskēt. Es biju ceļā uz nāvi un apzinājos, ka kādu dienu var pārstāt darboties sirds, nieres vai aknas. Es vēlējos atstāt kaut kādu liecību par sevi. Pāris reizes cietuma sargi to pagrāba un pāršķirstīja. Par laimi, man ir šausmīgs rokraksts, kas badastreika dēļ kļuva vēl briesmīgāks.
Nākamgad — manas atbrīvošanas gadadienā — šie pieraksti tiks publicēti. Es neplānoju pats tos pārlasīt vai rediģēt.
Kāpēc 2014. gadā jūs tik stingri nostājāties Ukrainas pusē? Jūs nākat no krievu ģimenes un uzaugāt Krimas ciemā, kur tikai retais atbalsta Ukrainas valdību.
Putina propaganda cenšas pārliecināt, ka tas viss ir konflikts starp krieviem un ukraiņiem. Tā nav taisnība. Tas pat nav konflikts starp Krieviju un Ukrainu. Tā ir divu pasaules skatījumu sadursme. Vieni vēlas dzīvot pēc civilizētiem, Eiropas principiem, turpretim otri dod priekšroku Padomju Savienībai.
Ko, jūsuprāt, 2014. gadā vēlējās Krimas iedzīvotāji?
Nezinu. Visi mani tuvākie draugi to pameta, jo nespēja izturēt tur valdošo atmosfēru — brīvības trūkumu. It kā kāds būtu atņēmis gaisu, ko elpot. Es to jutu nekavējoties. Es joprojām ļoti labi atceros tos divus mēnešus. Cilvēki bija pārbijušies. Bet bija atsevišķi trakie, kas izkliedza dažādus lozungus. Nav šaubu, ka tie bija no Krievijas iebraukuši aktīvisti. Es to varēju pateikt pēc akcenta. Kad 20 cilvēki sāk brēkt, pūlis pamazām sāk piebalsot. Daudzi Krimas iedzīvotāji vēlējās pievienoties Krievijai dažādu apsvērumu dēļ. Ne jau visi, bet vairāk nekā puse.
Jūs pats tajā laikā pienesāt pārtiku Ukrainas karavīriem, kurus bija ielenkusi Krievijas armija. Un vēlāk par šo situāciju uzzinājāt vairāk…
Tiesas laikā Rostovā nejauši sastapu Krievijas pretizlūkošanas dienesta GRU virsnieku. Viņš bija apsūdzēts par vardarbību ģimenē un slepkavību. Abi gaidījām tiesu, sēžot īpašās kamerās pagrabā. Bija daudz laika aprunāties. Izrādījās, ka tieši viņa vienība [Krimas ostas pilsētā] Jevpatorijā bija aplenkusi ukraiņu militāro bāzi, kurai es pienesu pārtiku. Viņš man izstāstīja, ka viss jau iepriekš bija labi izplānots. Ka viņus uz Krimu aizvedīs ar kuģi no Krievijas pilsētas Novorosijskas. Vēlāk viņš piedalījās kaujās Donbasā. Ilovajskā…
… tā bija kauja, kurā Ukraiņu armija cieta ļoti smagus zaudējumus. Pretējā pusē bija iesaistīti krievu spēki, lai gan Kremlis no noliedz.
Vīrs no GRU man teica: «Tas bija mūsu darbs. Mēs iznīcinājām jūsu cilvēkus.» Viņš to pateica atklāti, bez jebkādas minstināšanās. Jo viņam nebija nekāda iemesla baidīties un melot. Gan man, gan viņam draudēja 20 gadi cietumā.
Kad Putina režīms reiz sabruks, atklātībā parādīsies daudz līdzīgu cilvēku. Pēkšņi mēs visi dzirdēsim simtiem atklāsmju un redzēsim daudzas liecības.
Pēdējo reizi jūs redzējāt Kijevu 2014. gada pavasarī. Kāds ir jūsu iespaids pēc pieciem gadiem? Vai pilsēta un sabiedrība ir mainījusies?
Es par to uzrakstīju Facebook. Mans ieraksts radīja diezgan lielu skandālu. Pirmkārt, izmaiņu ir mazāk, nekā es cerēju. Otrkārt, rodas sajūta, ka Ukrainā ikviens cīnās pret kādu citu. Pat labi cilvēki nonāk situācijās, ka iekuļas konfliktos ar citiem labiem cilvēkiem.
Manuprāt, vispirms būtu jātiek galā ar šo iekšējo ķildošanos. Tikai pēc tam mēs spēsim panākt izlīgumu ar Donbasu — ne jau ar noziedzniekiem, kas tur ir pie varas, bet gan ar parastajiem iedzīvotājiem, kuri nevēlas būt daļa no Ukrainas.
Un tikai pēc tam var nākt izlīgums ar Krieviju, tiklīdz tur krīt pašreizējā valdība. Bet līdz tam nekāds izlīgums nav iespējams, tikai pamiers un sarunas.
Vai cerat, ka varēsit atgriezties Krimā?
Pilnīgi skaidrs, ka Krievijas Krimā es neatgriezīšos. Tajā pašā laikā es pilnībā neatmetu domu, ka Krima varētu atgriezties Ukrainas pārziņā. Kaut arī tas šķiet ļoti grūti.
Ko jūs teiktu Putinam, ja satiktu šodien?
Man ar viņu nav, par ko runāt. Taču, ja viņš savu karjeru nobeigs Hāgā un tiks atzīts par vainīgu Starptautiskajā krimināltiesā, es viņam uzrakstīšu vēstuli un apjautāšos, kā jūtas. Es jau tagad spēju iedomāties, kā viņš stāv tiesas priekšā un noveco mūsu visu acu priekšā. Viņa seja kļūst arvien grumbaināka — kā Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetnē. Un beigās viņš izskatās pēc veca bruņurupuča. Tad es viņam uzrakstīšu vēstuli un jautāšu: «Nu, Vladimir Vladimirovič, kā klājas? Jums kaut kas ir nepieciešams? Varbūt tējiņa?» (Smejas.)
The post «Viņi cenšas palīst zem ādas» appeared first on IR.lv.