viss vienmēr dots
///
The post viss vienmēr dots appeared first on IR.lv.
///
tu saki tukšums
es domāju kā
to aizpildīt
kaut patiesībā
viss aizpildās pats
tumsa ar klusumu
pamesti bēniņi
ar atmiņām
bet tas
ko var aizpildīt
nav tukšums
tukšums ir pāreja
aizturēta elpa
ne augošs
ne dilstošs
tik pilns
ar sevi
kā mīlestība
un nāve
///
mūžīgā atgriešanās
kad koka atmiņa izlido
no dobuma
un nolaižas kā ēna
pār ezeru
cik reižu es tevi
zaudēju
lai tu ienāktu
manī
kā miers
kā laivas slīdēšana
bezvējā
///
mirušu cilvēku
radītās pasaules
ir tumsas pārklāti
kuģi
ar salaupītu dārgumu
kravām
reizēm tie pietuvojas
bīstami tuvu
zemei
un raida signālus
kas izčūkst
biezajā tumsā
nesasnieguši krastu
///
kad mēs aizpeldam
līdz svētlaimīgo salām
piesēst
uz nemirstības
soliņa
iemērkt kājas
siltajā bezlaikā
mēs iemīlamies
ātri un bezatbildīgi
klusējošos dievos
kas jautājumus un atbildes
pārvērš par akmeņiem
pie katra plunkšķa
ķiķina
///
pavasara kailums
žilbina
līgava iet pa aleju
baltas kājas
dubļos mālā medū
sidraba šķidrauts
saulrietā pilēs
kā pārgriezts krāns
vai dzīvības rīkle
dubļos mālā medū
mēs mirkstam
ceļš apraujas kalnā
un uzšvirkst
///
vienojošais ir upe
kad esam izkaisīti
kontinentu šķirbās
un izšķīduši
jūru uzlējumos
bet upe aizaug
un nocietinās
mēs atgriezīsimies
kā skudras
pa grantsceļu
///
rudens
izgaismo lapas
kā aiziešana
palikšanu
nāve
aust
un apžilbina
///
tagadnes traips
izplešas
uz esamības tīrā
galdauta
ja mēs zinātu
kāpēc
sāktu lasīt
no beigām
un citādi
saprastu sākumu
///
es maza sīka bailīga
lavos
pa gaismas maliņu
viss mani ievaino
Tu zini
ka nevarēšu
atvērt
ne durvis ne sirdi
izdalīt visu nabagiem
griezt otru vaigu
un paciest zaimus
esmu apjozusies
ar pasaules gudrību
skanu
kā šķindošs zvārgulis
treju taisno dēļ
Tu pasauli nepazudināsi
bet kur lai tos atrod
///
dūmakaina pasaule
migla uzlaiza
domu apveidus
izdzer vēso
dienas pienu
ar visu
krēslas plēvi
uz palodzes
aizmirsts ābols
kā valrieksta
čaumala
par ko pārvēršas
ābeļziedi
tu jautā
kad aiz loga
kā klusa samtaina
kamene
rāpo nakts
///
beigas ir sākumā
viņa nopūšas
nevarēdama
neko paskaidrot
kā elpa
no pravieša mutes
kad vārdi
izsīkuši
Iveta Šimkus (1964) raksta dzeju, ir filozofijas maģistre. Beigusi Literāro akadēmiju. Kopš 1999. gada regulāras dzejas kopu publikācijas kultūras presē. Izdevusi dzejas krājumus Prombūtne (2007) un Pēc tam (2016).
The post viss vienmēr dots appeared first on IR.lv.