Pelnu diena
Stāsts
The post Pelnu diena appeared first on IR.lv.
— Jāizgrābj vienreiz pelni no kamīna. Uz rudeni nāksies iekurt biežāk, — Verners it kā pie sevis noņurd, pārlaižot saimnieka skatienu pāri visam dzīvoklim. Stikla durvis starp telpām ļauj apjaust tā plašumu, lai kurā vietā mājinieks vai viesis atrastos.
— Ne jau šodien. Nokavēsi vēl kariņu, — Astra nav uzstājīga, drīzāk netieši atgādina, ka vīra ērmīgais hobijs atzīts par cienīgu esam, nu vismaz svarīgāks par pelnu sauju.
— Nekavējies arī pati. Pirms mani sašķaida lož-metēja zalve, jāaizved tevi līdz birojam. Atpakaļ gan jau tiksi ar sabiedrisko, — viņš šķiet enerģijas pārpilns, kā allaž pirms kārtējās vēsturiskās kaujas inscenējuma.
— Paķeršu tikai referātu mapi, — Astra iesteidzas darbistabā, pār plecu vēl piebilstot, — kad pabeigsi ar kamīnu, pie viena derētu arī Bomzim to Godmaņa uzparikti iztīrīt.
Minētais radījums viņu saimniecības ēkā no žogmales puses ieviesās pirms dažiem gadiem. Astra to uzzināja otrā, tātad pēdējā, bet Verners aizbildinājās, ka saulesbrālim atļāvis nakšņot tikai uz laiku, kamēr patversmē maina ūdens caurules. Piķa melnā novembra vakarā pamanījis un novērsis zagļa rosīšanos Vernera garāžā, Bomzis saņēma nerakstītu uzturēšanās atļauju līdz pavasarim. Vasarā izganījies dārziņu rajonā, viņš uzradās vēlreiz, netiekot ne silti uzņemts, ne projām raidīts. Bomža dienas pagāja lielveikala miskastu apvidū, drēbes viņš šad tad laikam apmainīja Sarkanajā Krustā.
Atgriezusies no Taizemes ceļojuma un ievērojusi liektas caurules galu ēkas sānos, Astra saprata, ka redz paštaisītas apkures sistēmas izvadkanālu. Bomzis tātad pieņemts par sargsuni, būdu aprīkojot ar mucveida krāsniņu. Čipu tādam nevajadzēja, potēt nebija jāved, bet reizēs, kad šis klunkuroja, nodauzīts zili melns, varēja skatīties cieši garām.
— Kas jums paredzēts šodien — kauja pie Knipskas, vai? — Astra ierasti paķircinās, mašīnā sēžoties.
Kopš pilsētā nodibināts Pirmā pasaules kara notikumu rekonstrukciju klubs, Verners tajā azartiski darbojas. Tādējādi var stiprināt fizisko formu, dzimtenes mīlestību, sajust paaudžu pēctecību un ko tik vēl ne; Astra varētu mierīgi novadīt prezentāciju arī par šo tēmu, ja tikai viņas tūrisma firmā pēc tādas rastos pieprasījums.
Ne Astrai, ne Verneram vienam no otra noslēpumu nav. Viņu kopējā dzīve līdzinās plašam, gludam golfa laukumam, ko ik dienu pārstaigāt glīti ģērbtiem, veiksmīgiem ļaudīm. Māja, tradīcijas, izturēšanās gadu gaitā rūpīgi veidota un kopta. Savas turības apziņa un ļautiņu, kuri dzīvē nav vīžojuši sasniegt kaut vai mazumiņu, uzlūkošana no augšas. Katrs pats ir gan savu panākumu, gan neveiksmju autors.
Astra drīzāk piederas grupai, kuru Verners raksturo pavisam īsi: «Kad sieviete izskatās lieliski, bet gadus noteikt neiespējami, tad viņa, pat ja minēt atļauts tikai vienreiz, noteikti ir veca.» To gan viņš teica, skatoties slavenas mākslinieces jubileju, bet Astra nekavējoties piedrāklēja: «Sieviete ir veca, kad viņai vairs nedod ātro kredītu.»
Verners pats kļūst ņiprāks kluba falšajos tesiņos. Pēc purvu un mežu pārbrišanas ar plinti plecā seko garumgaras sarunas karavīru ugunskura gaismā. Nesenie ienaidnieki pārtop domubiedros, skatītāji slavē pasākumu, vēstures pazinēji meklē nesakritības. Tikuši mājās, zaldāti iegāžas savās mīkstajās gultās kā baļķi.
— Zini, es viņdien pārlasīju Konfūcija Karamākslu, — vīrs reiz telefoniski pārsprieda teoriju ar citu mežabrāli, — taču viņa padomi nu galīgi apsūnojuši. Klausies: «Ja ielejā kustas zāle, ir skaidrs: tur noslēpies ienaidnieks!» Sekoja brālīgs ierēciens par zīmi, ka mūsdienu spečuki veco ķīnieti mierīgi nomētātu ar paša pogām.
Verners aizved Astru līdz viņas biroja durvīm, pamāj un steidzīgi apgriež mašīnu.
Sestdiena jaunās gidu grupas mācībām ir piemērotākais laiks. Lekcijas katrs par savu tēmu lasa visi tūrfirmas darbinieki. Astras ziņā ir dabas un gard-ēžu ekskursijas. «Kad es būšu veca,» viņa mēdz teikt kolēģiem, «paņemšu jauku maršrutu atjaunotās dzirnavās. Varēšu augu dienu malt vienu un to pašu!»
Ja kāds iedomātos pavaicāt, kad īsti tas būs, Astra nepūlētos atbildēt. Spogulis pases datus neatspoguļo. Acu ārsts un kardiologs viņai nav pazīstams. Viņa spēj ne tikai novadīt sarežģītākos maršrutus, bet izdomāt un ieviest arvien jaunus.
Taču, kad Verners piedāvā kopēju izbraukumu ar vārdiem «vecmāmiņ labā, dosimies dabā», vienmēr saņem atteikumu.
Klusie, tievie telefonu zombiji, kuri jubilejās vai svētkos piepilda viesistabu, bezgaršīgi notiesājot tortes vai picas gabalus un divas stundas vēlāk tikpat diskrēti izgaist, nepiespiedīs Astru nelietīgi valkāt grosmuteres vārdu. Laikā, kad dzimtas asniņi stiepās uz augšu gar stenderēm, viņai bija svarīgi pacelt savu biznesu, nevis vadāt bērneļus uz atrakciju parkiem vai stāstīt senču ticējumus. Bijušās klasesbiedrenes kļuva omammīgas, Astra ne.
Verners savu neīsto cīņu sākumā laikam cerēja, ka būs padomdevējs jeb stiprais plecs paša mazdēliem līdzīgiem zaļknābjiem, kuri pūlējās slēpties aiz koku stumbriem tā vietā, lai līstu zem dzeloņstiep-lēm un drasētu pāri dubļainiem grāvjiem. Reiz, izraudzīts par intervējamo televīzijas raidījumā, vīrs braši iztirzāja sakņu sistēmu: gribot izdzīvot sava vectēva, Lāčplēša ordeņa nesēja, cīņu gaitas.
Atskaitot Verneru, pārējiem tā nedēļa izvērtās visai draņķīga. Astrai izgāzās cerīgi sākts projekts. Uzticējusi savai vietniecei sagatavot reklāmas bukletu, aizmuguriski dabūja dzirdēt, ka bez stutēm vairs nespēj izdarīt pašas vienkāršākās lietas. Cita špidrilka Astras vadīto prezentāciju nosauca par gatavo «oldskūlu».
Bomzis steberēja gar sētu apgraizītajos gumijas zābakos, asiņainām potītēm. Verners viņam iznesa jodu un plāksterus. Pa logu ielidoja abu sarunas, drīzāk vīra monologa, drumslas: «…es šiem klārēju par brīvību un patriotismu kā gailis laktā! Patiesībā gribētu saprast, kāpēc vectēvs visu izputināja — līdz pēdējam! Karam beidzoties, iedeva taču bļembu par ievainojumu un jaunsaimniecību piedevām. Nē, īpašumu izklakarēja kāršu parādos. Mani senči atkal dabūja sākt no nulles. Pats «varonis» beigās pa šmigu noslīka ceļmalas pančkā līdzās savas bijušās zemes kupicai… Nerausties, šito pušumu vēl apstrādāsim, tu arī kā no kara pārlīdis.»
Par laimi, vismaz gidu seminārs norit nevainojami. Beigās Astra tā aizrāvusies, atbildot uz jautājumiem, ka stacijā ierauga nozibam tikai aizejošā autobusa pēcpusi. Verneru sazvanīt neizdodas, tātad slaktiņš vēl nav beidzies. Kādu gabalu viņa izkustēšanās labad novicos kājām, līdz sagaidīs kārtējo maršrutnieku.
Astra pieveikusi labi ja trīs kvartālus, kad blakus piestāj «bulciņvāģis». Šoferis, pajauns vīrietis ar drusku sagumušiem pleciem, ir viņai pazīstams, jo strādā Vernera transporta uzņēmumā, raujoties pusotras maiņas. Viņam jāapgādā slima sieva un vairāki nepilngadīgi bērni.
— Šefs laikam atkal spodrina uzplečus, ne? — viņš pajautā nogurušā balsī.
— Jā, tie nu spīdēs pārāk kā vecā plinte, — Astra piesprādzējas un atlaižas sēdeklī.
— Hobiji laba lieta. Man agrāk patika spiningu pamētāt.
— Kā tiekat galā? Bērni laikam vēl diezgan mazi? — zinot, ka tiks ietaupīta vismaz stunda viņas laika, pienākas būt iejūtīgai.
— Vecākais ātri pieaudzis, kopš… — šofera pirksti ciešāk saspiež stūres loku. Viņa mati, pavirši apgriezti un pelēki, spurojas virs Konfūcija pēcteču ražota džempera apkakles.
Astra neapgrūtinās sevi ar tipveida līdzjūtības frāzēm — ko tas dotu? Kādam paveicas, citam ne.
Aiz beidzamā luksofora, tātad pilsētas robežas, ātrums palielinās. Vīrietis laiciņu saspringti klusē, tad izgrūž: «Nebūtu jūs mana priekšnieka sieva, es jūs izdrāztu tepat mašīnā.»
Pārsteigums, žēlums un vilinājums viņas prātā pašķīst uz visām pusēm kā eļļas plankuma šļakatas, asfalta bedrītē ietrāpot ar zābaku. Ja pašā piedāvājumā jau nebūtu noslēpušās atraidījuma gaidas.
— Kur nu manos gados! — Astra dozēti pasmaida.
Vedējs neko vairs nesaka līdz pašai mājai.
Verners atgriežas kopā ar iesirmu cīņu biedru. Mitros frenčus uzklājuši uz krēslu atzveltnēm, viņi nosēžas pie alus četrpakas un siera kluča.
— Aplenkums tomēr nesanāca īsti pareizi! Neizpēta vēsturisko materiālu, uzreiz tik skriet un šaut! Vajadzēja sākt kustību caur egļu audzi, jo vecajās kartēs redzams, ka tolaik meža vēl nebija. Un tūliņ uz augšu, nevis muļļāties ap dīķi, sasodīts, — ciemiņš cērt dūri galdā tā, ka stiklotā baterija nospindz.
— Laikam gan. Bet kāda tam nozīme? Mani taču nošāva. Parasti cenšos izvairīties, apsveru visas iespējas, kā paglābties, šodien nolēmu — beigts, un āmen! Kas pats dīvainākais — es jutos labi! Tāds miers, ka negribējās celties augšā. Nekādu avāriju vai remontu, atlaižamu darbinieku, greizu muguras skriemeļu. Atstājiet mani te mežā, gribēju kliegt, taču biju miris, — Verners nerunā skaļi, tomēr Astra sadzird.
Tās runas vilksies līdz pusnaktij. Sirmi puikas mēģina aizbēgt no vecuma. Iespējams, kāds vairs nemēģina. Jo kļuvis skaidrs, ka vēlāk gultā būs mironis. Tikai — ko iesākt ar gruzdošo sajūtu pakrūtē?
Astra ledusskapī sameklē sardeles, kam derīguma termiņš arī drīz beigsies, puspilnu vermuta pudeli, uzrauj vējjaku un aizdodas līdz saimniecības ēkai. Viņa ieiet bez klauvēšanas.
— Jūs atkal? — Bomzis paslejas no kunkuļainā matrača, atbīdot jakas kapuci.
— Vēl nav vakars, bet sūti kā lops! Pilnīgi norakstīti tēviņi, kur vien pagriezies, — Astra vispirms ar skatienu, tad pirkstiem sameklē zaraino ābeļkoka kurtuves biguli, sažņaudzot cieši kā glābšanas riņķi, — še rijamais un strebjamais, lai nav līdz miskastēm jākuļas! Ieriktējies ļubraks pie pilnas siles, guļ smirdēdams.
Viņa noliek nesamo zemē, ar kāju pastumjot nostāk. Bomzis sāk rauties čokurā, taču Astra ir veiklāka. Asi, nikni zvēlieni pa muguru, pleciem, saliektajām kājām. Pārāk biezi satuntuļojies, maita, vai maz ko jūt? Pūloties iegāzt stiprāk, Astra pat aizelšas.
— Mūžīgi te laikam esi sataisījies kūkot! Saimniekam biktstēvs atradies, tagad gaidi, kad tevi ieaicinās mājā? Lai gan ar savu pārgudrību pat bērniem apnicis, karoti pa īstam tik drīzi nenoliks. Būs mums jāpagaida, drebekli! — viņas vārdos loģiku velti meklēt.
Spēks atkal ir ar viņu. Apvaldījusi kāri saspārdīt liesos sānus līdz ribu lūšanas skaņai, Astra dziļi ievelk elpu, izbauda pauzi un kopā ar lamu straumi noslāna mirlu atpakaļejošā secībā.
Bomzis vaid klusi, gandrīz vienaldzīgi. Viņa acis izskatās plakanas un izdegušas.
Ilga Liepiņa (1959) ir tukumniece, publicējusi trīs romānus (Kumeļu sauks Delveris, Nāve stiprāka par mīlu, Mana draudzene ēna). Piedalās Dramaturgu teātrī. 2015. gadā uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā. Šeit publicētais stāsts godalgots 2018. gada Kurzemes Prozas lasījumos.
The post Pelnu diena appeared first on IR.lv.