Latvijas varoņi. Un bailes
Valmieras teātra izrāde Latvijas lepnums. Un aizspriedumi paradoksāli rotaļājas ar jēdzieniem un piespiež iesaistīties
Kas tad īsti notiek Valmieras teātra Apaļajā zālē, piedaloties trim aktierim Ievai Aniņai, Eduardam Johansonam, KārlimFreimanim un puisim ratiņkrēslā, vārdā Roberts Jurka? Nekas īpašs. Aktieri mačojas, vizinādami Robertu un paši braukādamies ar ietaisi, ko dēvē par staiguli, stāsta savus un svešus stāstus. Viņi brīžiem runā Roberta, reizēm kādu citu cilvēku vārdā, bet iedzīvojas stāstos pavisam minimāli, visu laiku paturot komentēšanas un apstrīdēšanas distanci.
Kolēģe Zane Radzobe portālā Kroders.lv pat šaubījās, vai tā maz ir māksla, kaut arī dziļi skar. Man tomēr gribētos teikt, ka izrāde, ko režisējis kvadrifronietis Reinis Boters sadarbībā ar dramaturģi Lailu Burāni, horeogrāfu Rūdolfu Gediņu, scenogrāfu Kristapu Kramiņu un gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, ir māksla. Un nevis tālab, ka dziļi skar, bet tāpēc, ka tās iedarbība ir apzināti konstruēta un tam, uz ko mēs raugāmies, piemīt laba artefakta pazīme: izgaismot it kā zināmo paradoksāli un iedarboties apstulbinoši personiski. Tikai šā mākslas darba mērķis pilnīgi noteikti nav iedarboties uz jūtām, drīzāk, ja tā var izteikties, iegrūst katru zāles puslokā sēdošo ar ģīmi peļķē. Sajūtas fiziski nepatīkamas, bet galvenais — jādomā, kā no šīs nekomfortablās situācijas tikt laukā.
Ints Jurka 2019. gadā no prezidenta rokām saņēma balvu Latvijas lepnums nominācijā Tētis un kāpa uz skatuves kopā ar dēlu Robertu. Tātad viņi ir mūsu varoņi. Vai tā ir? Pēkšņi ieraugi, ka jēdziens «varonis» cēlies no vārdiņa «varēt». Nevis «spēt», un tur ir visai liela starpība. Spēt — tas izriet no katra paša spēkiem. Varēt — tur vajag ko vairāk. Lāčplēsis — vienalga, Pumpura vai Raiņa — bija varonis nevis (vai ne tikai) tāpēc, ka spēja celt zobenu un pārplēst lāci «kā kazlēnu kādu». Viņš bija varonis, jo varēja cīnīties. Savukārt varēja, jo Burtnieks deva norādījumus, Laimdota pamācīja, Spīdola cēla, Koknesis balstīja, pat Melnais bruņinieks kalpoja par izaicinājumu. Un tad Lāčplēsis, arī neskatoties uz Kangara preteklībām, patiešām varēja un kļuva par varoni.
Ints Jurka un Roberts tādā ziņā nav nekādi varoņi. Jo viss, ko viņi ir panākuši — bērnu triekas skartais zēns par spīti ārstu paredzējumam runā, ar labām sekmēm ir pabeidzis Valmieras Viesturskolu, grib studēt un kļūt par sporta komentētāju —, ir noticis tāpēc, ka viņi paši to spēja, nevis varēja ar sabiedrības, tātad arī katra zālē sēdošā, atbalstu.
Rakstu un pati saprotu, ka radu greizu priekšstatu par izrādi. Nē, tā nav apsūdzība ne mūsu sociālā atbalsta sistēmai, ne līdzcilvēkiem, lai arī stāsti ir smagi — un tie ir ļoti dažādi stāsti, arī par tiem vecākiem, kuri nespēja. Tās nav gaudas un vaimanas, un īpaša slavas dziesma vienai ģimenei arī ne. Nu, nedodas kāds viens un ļoti noteikts apzīmējums šim iestudējumam! Es diezgan daudz smējos, vienreiz tiku līdz asarām, taču ne aiz žēluma, bet drīzāk no prieka par jauna cilvēka spēku un pašcieņu. Un, jāatzīst, tā bija arī veiksmīgas metaforas iedarbība. To te neatklāšu.
Latvijas lepnums. Un aizspriedumi ir izrāde uz robežas. Starp dokumentāliem stāstiem, gandrīz reportāžu un mākslu. Starp izzinošu lekciju — Roberts ir labs lektors! — un mākslu. Ir tajā vēl kāda smalka ētiska robeža starp skatuves un dzīves patiesību. Jau pie izrādes beigām viens no aktieriem stāsta ļoti personisku stāstu par savas vecmāmiņas meitu, kuru nekad nav uztvēris kā tanti, bet gan kā nesaprotamu «citplanētieti», kas, ieslēgta savas citādības čaulā, raidījusi signālus par iespējamu kontaktu, uz kuriem viņam nav pieticis drosmes vai prasmes atbildēt. Nebūtu grūti uzzināt, vai tas ir šā aktiera stāsts, bet… bail. Jo, uzzinājusi, ka tā bijusi kāda cita cilvēka pieredze, kaut arī īsta, ka aktieris man «spēlēja» svešu, nevis atklāja savu novēloto un neizdzēšamo vainas sajūtu, es laikam gan zaudētu ticību arī pārējās izrādes īstenībai. Dokumentālam teātrim arī ir savas lamatas.
Būtiskais izrādes atlikums laikam ir tas, ka, ejot ar draugiem mājās, vēl ilgi runājāmies par to, ko mēs — trīs konkrētas personas savā vecumā, profesijā, pieredzē — varam darīt, lai šie «neredzamie» cilvēki (sic!) varētu kļūt saskatāmi un dzīvot tik pilnvērtīgu dzīvi, cik iespējams. Skaidrs, ka atbildes neatradām, bet iespējams, ka izrāde ļāva pārvarēt bailes skatīties un redzēt.
The post Latvijas varoņi. Un bailes appeared first on IR.lv.