Paula Silasproģe, volejbola sitiena pētniece
Nākotnē mācoties universitātē, Paula cer pētījumu turpināt. «Gribētu sportistiem izstrādāt konkrētu vingrinājumu kompleksu un vērot to rezultātus un efektivitāti.» Bioloģija un viss, kas saistīts ar ķermeni, viņu interesē kopš 9. klases.
Foto no privātā arhīva
Vienpadsmit gadus nopietni nodarbojusies ar handbolu un vienu gadu iemēģinājusi spēkus arī volejbolā, Rīgas Vācu valsts ģimnāzijas skolniece Paula Silasproģe nolēma savu zinātniski pētniecisko darbu veltīt sportam, pētot līdzīgo abos sporta veidos un to, kā uzlabot volejbola sitiena ātrumu. Viņas pētījums Latvijas 45. skolēnu zinātniskās konferences medicīnas un veselības zinātnes sesijā izcīnīja pirmo vietu, turklāt Paula saņēma arī Rīgas Stradiņa universitātes specbalvu — budžeta vietu jebkurā no RSU medicīnas un veselības aprūpes pamatstudiju programmām.
Pirms gandrīz 12 gadiem trenere uzrunāja pirmklasniekus: «Kurš grib spēlēt handbolu?» Paula gribēja. «Sākumā tas bija bumbiņas pamētāšanas līmenī, bet pamazām izaugu ar šo sporta veidu.» Tas iemācīja būt noturīgai un uztrenēja stipru raksturu. Līdz 9. klasei viņa mācījās Jēkabpilī un treniņus apmeklēja katru darba dienu, bet brīvdienas aizvadīja spēlēs, taču no Rīgas ir grūtāk izbraukāt.
Pirms gada viņa pievērsās arī volejbolam. «Abos sporta veidos fizioloģiski līdzīgi kustas roka. Plecs, elkonis un plauksta virzās uz priekšu, tikai kustības nobeigums ir atšķirīgs. Volejbolā tas ir sitiens ar plaukstu, bet handbolā — metiens.» Arī pārvietošanās un palēcienu kustības ir līdzīgas, taču šie sporta veidi atšķiras ar to, ka handbols ir «asāks», būdams kontakta sporta veids. Rokasbumbā bumba ir jāraida pretinieka vārtos, bet volejbolā — laukumā. «Ja es nebūtu sportiste, būtu daudz grūtāk pētīt.»
Sākumā meitene vēlējās aplūkot trīs sporta veidus — handbolu, volejbolu un basketbolu. Uzrunātie basketbolisti atteica, un tobrīd striktie pulcēšanās ierobežojumi meklējumus sarežģīja. Vīriešu volejbola komanda Jēkabpils Lūši gan atsaucās uzreiz, un vēlāk piekrita arī handbolisti — vīri no komandas ASK/LSPA.
Bruņojusies ar speciālu ierīci — ātruma noteikšanas radaru —, meitene apmeklēja abu komandu treniņus. Pēc iesildīšanās sportisti veica tenisa bumbiņas metienu, un Paula fiksēja tā ātrumu. Tad nomērīja sportistu ķermeņa parametrus.
Rezultāti parādīja, ka handbolistu metiena ātrums ir lielāks nekā volejbolistiem. Taču — ko šis atklājums līdz? Paula uzskata, ka tas var kalpot par pamatu volejbola sitiena ātruma uzlabošanai. «Izdomāju, ka rokasbumbas treniņu metodiku varētu izmantot volejbolisti.» Vērojot sava pētījuma dalībniekus, meitene secināja, ka komandas dažādi izmanto, piemēram, pildbumbas. «Handbola treniņos vienu metienu sēriju izpilda ar pildbumbām, vienu ar parastajām bumbām, un tā uz riņķi. Volejbolisti arī izmanto pildbumbas, bet neveic bumbu nomaiņu.»
Būtībā viss slēpjas plecu dziļās muskulatūras stiprināšanā. Tas ir svarīgi, arī lai izvairītos no volejbolistiem raksturīgajām pleca traumām. «Vēl volejbola treniņos vajadzētu vairāk veikt metienus, nevis sitienus, noslogojot mazliet citus muskuļus.» Tiem, kas ar spēcīgu sitienu pa volejbola bumbu grib šovasar paspīdēt pludmalē, Paulai nav iepriecinošu ziņu. «Vienā dienā to uzlabot nevar. Tas ir ilgtermiņa darbs.»
The post Paula Silasproģe, volejbola sitiena pētniece appeared first on IR.lv.