Ērģemes bastards — anarhistu sidrs

Pirms 11 gadiem Krišjānis Putniņš no Adelaidas Austrālijā atbrauca uz Rīgu, jo gribējās kādu laiku padzīvot Latvijā un kļūt par izcilu pavāru. Iznāca citādi — viņš kļuva par folkkluba Ala saimnieku un uzņēmēju

Igaunijas pierobežā Ērģemē pirms pieciem gadiem noskatījis vecus klēts mūrus, Krišjānis Putniņš iedomājās par omulīgu sidra darītavu, kur nedēļas nogalēs veldzēt sirdi lauku klusumā un radošos eksperimentos meklējot labākās sidra garšas kroga vajadzībām. Atkal iznāca citādi — Mūrbūdu sidra darītava pērn stabili iesoļoja Latvijas lielāko īsta sidra darītavu trijniekā un grasās soļot tālāk.

Tā vien šķiet, ka darīt citādi ir Krišjāņa vadmotīvs un arī uzņēmēja veiksmes atslēga. Ir lērums dažādu pamācību, kā taisīt biznesu. Kā skrupulozi plānot, punktīgi rēķināt, precīzi ierasties, efektīvi funkcionēt. Krišjānis un viņa anarhistu sidra sērija stāsta ko pilnīgu pretēju — lai taisītu fifīgu biznesu, vajadzīgs iekšējs haoss.

«Man patīk radošais process, patīk ģenerēt idejas un aizrauj tas, kā no haosa kaut kas rodas. Bet man ir vajadzīga laba komanda, kas spēj šīs idejas iejūgt un piešķirt tām virzību. Un ar komandu man ir paveicies, vienkārši nenormāli paveicies,» sistēmas un haosa attiecības savā biznesā skaidro Krišjānis.

Adelaidas latviešu kopiena nav liela, taču Putniņu ģimenē dzimto valodu un tradīcijas kopa rūpīgi. Pusaudža gados Krišjānim bija sacelšanās posms, kad gribējās runāt tikai angliski un būt «riktīgam austrālietim, iederēties masā kā visi», taču tēvs saprotoši, bet nepiekāpīgi apslāpējis visus nacionālās identitātes maiņas mēģinājumus. «Vēlāk jau es sapratu, kas tā ir par vērtību, ja tev ir divas kultūras, divas valodas. Visu mūžu būšu pateicīgs saviem vecākiem, ka viņi noturēja latvietību. Vidusskolu beidzot, lielākā daļa manas dzīves — tautas deju ansamblis, folkloras kopa, tuvākie draugi —  bija saistīta ar latviešu sabiedrību,» patības meklējumus atceras Krišjānis.

Tautisks romantisms un vēlme krasi mainīt dzīvi galu galā arī atveda viņu uz Rīgu, kur, pēc paša raksturojuma, «21 gadu vecs bezatbildīgs jaunietis bez budžeta» kļuva par uzņēmēju.

Raksturdejas biznesā

Adelaidā Krišjānis vadīja tautas deju ansambli Auseklis. Ar savu kolektīvu piedalījās 2008. gada dziesmu un deju svētkos. Patriotiskā pārdzīvojuma pēcgarša bija tik spēcīga, ka, atgriezies Austrālijā, viņš nerada mieru, līdz izlēma pamest mākslas studijas un atgriezties Rīgā. Te gan svētki bija beigušies, un viņu gaidīja brīžiem visai skarbas raksturdejas.

«2009. gada februārī ierados Latvijā un gāju meklēt, kur vajag pavāru. Protams, nebiju pamanījis, ka ir globāla finanšu krīze, un Latvijā tā bija viena no smagākajām. Un, ja iet slikti, vispirms cieš sabiedriskā ēdināšana, jo tā ir ekstra, nevis pirmā nepieciešamība — atšķirībā no tualetes papīra un griķiem,» stāsta Krišjānis, kurš ēdināšanas servisu bija apguvis vidusskolā kā papildu priekšmetu. 

Strādāja dažādus darbus, naudas smagi trūka, taču drošības spilvenu — rezervēto lidmašīnas biļeti atceļam uz Austrāliju — viņš neizmantoja. Lai arī kā negāja, iekšējā sajūta — šeit ir mana vieta — turējās gana stipri.

Drīz vien Krišjānis kļuva par folkkluba Ala saimnieku Rīgā. Ieceri radīt apmeklētājiem latviska piedzīvojuma sajūtu ar tautisku virtuvi, dzērieniem un mūziku izdevās īstenot teicami, un nāca gan pašmāju publika, gan ārzemju viesi. Taču krodzinieka finansiālo stāvokli tas neuzlaboja ne drusku. «Pirmos mēnešus es vispār nezināju, cik kas maksā. Ēdienu, dzērienu cenas liku pēc izjūtas — o, tā varētu būt forša cena! Alus kauss — latu! Nekur Rīgā nav tik lēti, bet man ir! To, ka ir pašizmaksa, bāra uzturēšanas izmaksas, nodokļi, algas darbiniekiem un to visu vēlams ņemt vērā, nosakot cenas, iemācījos vēlāk,» smaidot atceras Krišjānis.

Pirmie krodzinieka gadi īrētās telpās bija vēl viena dārga skola. Izmešana no telpām bez brīdinājuma, kaut arī īre kārtīgi maksāta. Uzmetieni, pusbandītu uzbraucieni, ne velti baņķieru ieskatā ēdināšana ir augsta riska bizness. Pirmie septiņi gadi uzņēmējdarbībā bijis nepārtraukts, brīžiem izmisīgs problēmu risināšanas laiks. Taču tas ļoti daudz devis personiskajai izaugsmei. Iemācīja biznesa plānošanu, komandas vadību, prasmi saprotami formulēt un uzticēt ieceru īstenošanu darbiniekiem. Diemžēl iemācījies arī krieviski lamāties, taču, kļuvis par tēti, Krišjānis mēli cenšas valdīt.

Ābolu un sēņu zeme

Kad Alai beidzot izdevās nopirkt savas telpas, bizness stabilizējās, un pavērās iespēja pievērsties novārtā atstātam hobijam — brūvēšanai. «Austrālijā sidrs ir ļoti populārs, un man tas garšoja. Krodzinieks būdams, redzēju, kā šeit trūkst. Labi destilāti, tā radās mūsu Akmeņlauzis. Nākamā lieta bija sidrs. Latvijā tolaik bija tikai komerciālie dzērieni plastmasas pudelēs. Manā uztverē tas tāds ābolu sulas kokteilis ar aromatizētājiem,» strikts savā vērtējumā ir Krišjānis.

Rudeņos braukājot uz laukiem, noskatījies, ka, lai nu kas, bet «āboli un sēnes šajā valstī deficīts nebūs», sācis šķūnītī spiest sulu un brūvēt savu sidru. Vēlāk noskatījis un nopircis kopš kolhozu laikiem pamestus klēts mūrus ar iebrukušu jumtu. Šķita lielisks pirkums, jāuzbliež jumts, un sidra darītava gatava! Ar draugu kopš Alas pirmsākumiem Edgaru Kārklu nodibinājuši jauno uzņēmumu. Un tad sākās…

Kā izrādījās, pirms ķerties pie jumta, bija jānostiprina pamati un mūri, jāizvāc tonnām drazu, jāierīko ūdens, kanalizācija un elektrība. Sākotnējā optimistiskā tāme pieauga trīskārt, un remonta darbi ilga veselu gadu.

«Man ir nepārejoša nosliece pārlieku optimistiski uzlūkot savus plānus,» Krišjānis paškritiski piebilst. «Paziņas teica, ka esmu traks, ka izmaksas būs baigās! Bet es neklausījos. Pašam sava laukakmeņu ēka — tas vienmēr bija mans sapnis!» Neatbilstība starp iztēles ainām un realitāti biznesā rada tēriņus un sarežģījumus, toties to pārvarēšana paplašina iespējamā robežas.

Pārāk nedisciplinēts

Naudas dārga aprīkojuma iegādei nebija, tāpēc pirmo sulu spiedi un dzesēšanas, gāzēšanas iekārtu Krišjānis uztaisīja pats — sakombinēja lietotus ledusskapjus un ūdens boileru čaulas. Sanāca pat labāk, nekā cerēts, un pirmajā gadā Mūrbūdās izspieda vairāk nekā 10 tūkstošus litru ābolu sulas.

«Sidrs ir alus vai vīna ārlaulības bērns, bastards, mikslis. Tāpēc mans koncepts no pirmās dienas bija darīt to atšķirīgu, citādu, nekā pieņemts. Piemēram, pieņemts, ka sidru pēc raudzēšanas vajag izturēt vismaz sešus mēnešus. Jā, izturēšana nāk par labu, dzēriena garša noapaļojas, aromāti stabilizējas. Bet franči vīnogu ražas svētkus atzīmē ar jauno božolē vīnu! Es arī uz ražas laiku izlaižu sidru Zaļš, kas nāk tieši no raudzēšanas tvertnes ar dabīgo ābolu sulas saldumu,» klāsta Krišjānis.

Savukārt, iedvesmojoties no mazajām alus darītavām, sākta un turpinās anarhistu sidra sērija. Ja reiz craft jeb arodalus darītāji apliecina, ka garšu niansēm un daudzveidībai nav robežu, kāpēc lai tādas būtu sidram?

Eksperimenti ar sidra garšu, pēcgaršu, aromātiem ir Krišjāņa kaislība. Mūrbūdu darītava iepirkusi oriģinālās konjaka, viskija, ruma mucas pagaidām finansiāli neizdevīgiem garšu eksperimentiem. Konjaka mucā izturēts bumbieru sidrs esot perfekts. Sausais, vīnīgais Mežonis Rīgā tiekot izķerts. Savukārt uztaisīt feinu ķirbju sidru ir sarežģīti. Kā dabūt dzērienam karamelizēto cepta ķirbja pīrāga garšu, nevis jēlo lielās ogas sulas garšu? Pagaidām vēl neatrisināta mīkla. Sezonālais sidrs šogad būšot dzēriens ar rudens meža garšām, smaržām un noskaņu, jo latvieši taču rudeņos pārsvarā klīst pa mežu ar nažiem un spainīšiem rokās.

«Receptes un etiķetes man top ātri, jo tas ir aizraujoši. Kārtot papīrus un ieviest sistēmas — to man nepatīk darīt, bet nākas. Jāatzīst, ka esmu pārāk nedisciplinēts, lai ilgstoši darītu to, kas nepatīk,» biznesa garoziņu apraksta Krišjānis. Hobijs kļuvis par stabili augošu un drīz arī eksportējošu uzņēmumu. «Tartu no Ērģemes ir krietni tuvāk nekā Rīga, un igauņiem ir laba apetīte uz mūsu sidru. Veidojam kaimiņvalstī savu noliktavu, sākotnējais plāns ir pārdot Mūrbūdu sidru Tartu un Tallinā.»

Šoruden vecās klēts pagalmā rindojas milzu ābolu maisi. Vasarā iegādātas jaudīgas sulu spiedes. Pērn izspiestas 150 tonnas ābolu sulas, šogad varētu būt tikpat, jo Covid-19 krīzes dēļ vairums krogu pavasarī bija slēgti un izveidojies neliels sidra uzkrājums. Vīruss piespiedīs mainīt domāšanu un startēt veikalu tīklos. «Gribējās, lai mūsu sidram ir bišķiņ alternatīvs zīmols, tāds dzēriens, kas dabūjams tikai noteiktās vietās. 

Taču šādā laikā, kad nezini, kas būs pēc pāris mēnešiem, būtu stulbi fokusēties tikai uz izplatīšanu krogos,» taktikas maiņu skaidro Krišjānis. «Nākamajā gadā līdz sulu laikam Ērģemē, blakus Mūrbūdām plānojam atvērt jaunu, plašu sidra darītavas angāru. Vecajā klētī kļuvis par šauru, jo 200 tonnu ir maksimums, ko šajās telpās var izspiest. Bet vecais skaistais brūzis būs vieta radošiem eksperimentiem un omulīgai sidra baudīšanai.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Kad biju mazs, vienmēr gribēju būt labākais un raudāju, ja nācās zaudēt. Tagad ar prātu esmu iemācījies pieņemt zaudējumus, bet iekšēji nekas nav mainījies, gribas vinnēt, un tas stumj uz priekšu. Vēl viens dzinulis — šausmīgi nepatīk izgāzties. Ja ko iesāku, tad kaut vai rāpus, bet līdz galam.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Lielākā mācība — bez savām telpām nevar veidot drošu biznesu. Kamēr biju nomnieks, mani meta ārā vairākas reizes. Tāpēc labāk nopirkt un remontēt vecus mūrus Ērģemē, nekā nomāt gatavas, plašas telpas stratēģiski izdevīgākā vietā.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Darīt to, kas aizrauj un kam no sirds tici. Nenolaist rokas pārāk ātri. Sākumā vienmēr būs pārbaudījumi, bet, kamēr ir vēl kaut viena iespēja, atkāpties nedrīkst. Tikai strādājot ar patiesu aizrautību, var piedzīvot to, ka hobijs izvēršas par fantastisku biznesu!»

The post Ērģemes bastards — anarhistu sidrs appeared first on IR.lv.