Rīgas humānistu mantojums
Eiropas Savienības izglītības sadarbības programmu Erasmus un Comenius nosaukumiem savulaik tika izvēlēti 16. un 17. gadsimta humānistu vārdi. Tā nav nedz nejaušība, nedz kaprīze, lai gan abi autori — Roterdamas Erasms (Desiderius Erasmus Roterodamus) un Jans Amoss Komenskis (Iohannes Amos Comenius) — rakstīja latīņu valodā, un tas nozīmē, ka viņu mantojums, kas izrādījies tik nozīmīgs, bez tulkojuma nav uztverams. Tā laika intelektuāļu domās un darbos dzima mūsdienu Eiropa — priekšstats par pasauli, kuras centrā ir cilvēks, kur sabiedrībā valda savstarpēja cieņa un izpratne par cilvēku kā garīgu un ētisku būtni. Humānisma laikmets kļuva par jauno laiku Eiropas tapšanas stūrakmeni, lai gan tā apjēgsmei vēl bija nepieciešami vairāki gadsimti.
Idejas tolaik tika izteiktas un raksti tapa latīņu valodā. Latīņu valoda kā politiskas saziņas rīks un reliģijas valoda bija saglabājusies kā kopējs lingvistisks ietvars kristīgajai Rietumu pasaulei cauri viduslaikiem, bet 15. gadsimtā humānisma ideju gaismā kļuva skaidrs, ka valoda ir stipri apbružāta un zaudējusi skaidrību. Samērojot valodu ar antīkiem avotiem, to sakārtojot un atjaunojot, radās trešais latīņu valodas pastāvēšanas loks — neolatinitāte.
Arī Latvijas sākotne lielā mērā ir saistāma ar neolatinitāti un humānismu. 15. gadsimtā atjaunotajā latīņu valodā sāka veidoties vienota Eiropas intelektuālā telpa, kas ieguva nosaukumu Respublica Literaria — Zinību republika vai varbūt pat Zinību valstība, pēdējās vārdkopas gadījumā uzsverot intelektuālās sadraudzības ideālistisko raksturu. Virtuālās sadarbības fenomens, republika, kas savā ziņā balstās Platona valsts idejās, aizsākumu rod jau itāļu humānistu Frančesko Barbaro (Barbaro) un Podžo Bračolīni (Braciolini) sarakstē (1417). Kā spēcīga intelektuālas solidaritātes un domu apmaiņas forma caur tekstiem tā izvēršas 17. gadsimtā, kļūstot par tiltu starp renesansi un apgaismību. Pakāpeniskā domu gaitas evolūcijā tā nonāk līdz valodu un kultūru daudzveidības atklāsmei, kam savukārt ir spēcīgs iespaids uz nācijas idejas attīstību. Tādējādi no šīs humānisma, neolatinitātes un zinību kopības kustības izaug viss, kas būtisks mūsdienu Eiropai.
Tātad arī Latvijas liktenis ir cieši saistīts ar šo intelektuālo fenomenu, un tas ir aizraujošākais un iedvesmojošākais Respublica Literaria stāstā. 16. gadsimta ģeopolitisko pārmaiņu laikā, kad sabruka Livonijas valsts, reformācija dziļi ietekmēja sabiedrības dzīvi, bet latviešu zemes uz ilgu laiku kļuva par lielvaru kaujas lauku. Rīga veidojās par vietu, kur pulcējās humānistiski noskaņoti cilvēki, kuri līdz pat Eiropas galējām robežām centās iedibināt humānistisku pasaules skatījumu. Šīs intelektuālās norises ietekmēja un noteica to, ka mūsdienās Eiropas robeža ir Latvijas austrumu, nevis rietumu pusē.
Vēsturnieks Arnolds Spekke 16. un 17. gadsimta mijas Rīgas intelektuāļus dēvē par Rīgas humānistiem, diemžēl viņa sākto pētniecisko un populārzinātnisko darbu pārtrauc Otrais pasaules karš. Sekojošo okupāciju laikā humānistu mantojums ir lieks, nevajadzīgs, pat traucējošs. Tikai 20. gadsimta 80. gados literatūrzinātnieks Ojārs Zanders turpina Spekkes sākto, un tam ir gana liela nozīme, jo ir iespēja Latvijas piederību un iederību redzēt atšķirīgi no okupācijas režīma konstruētā priekšstata.
Tātad savulaik Rīgā ir dzejots un rakstīts latīņu valodā. Pirmoreiz šis mantojums apkopots jau 1699. gadā, kad rīdzinieks Jonass Johans Fragmenijs (Phragmenius) Rostokā aizstāv disertāciju Riga Literata, kas būtībā ir literatūras leksikons par neolatīniskās literatūras laikmetu Rīgā.
Mūsdienās zināšanas un izpratne par humānisma laikmetu ir būtiskas savas piederības un savas pasaules izpratnei, bet latīņu valodas nezināšana, par ko varam pateikties dramatiskajām izmaiņām 20. un 21. gadsimta izglītības sistēmās, tam ir nopietns šķērslis. Tiesa, Rīgas humānistu neolatīniskā mantojuma teksti ir atrodami bibliotēku rokrakstu un retumu glabātuvēs vien. Latviski tulkoti un pieejami tikai pāris darbu — Plīnija Bazilija Slavas dziesma Rīgai un Augustīna Eicēdija Daugavas paklājs.
Taču situācijai ir jāmainās. Latvijas Zinātņu padomes ekspertu labvēlīgais lēmums ir nodrošinājis finansējumu pētniecības projektam Riga Literata: Rīgas humānistu neolatīniskais mantojums Eiropas «Respublica Literaria» ietvarā. Tas dos iespēju šo mantojumu padarīt pieejamu gan starptautiski, gan Latvijas sabiedrībai, iekļaujot to mūsu kultūras apvārsnī. Tiks izveidota digitāla datubāze ar oriģinālizdevumiem un zinātniskām publikācijām, plānoti tekstu tulkojumi ar skaidrojumiem un apcerēm, publiski pasākumi u. c.
Salomons Frencelis, Daniels Hermanis, Dāvids Hilhens, Georgs Cīglers — par šiem vārdiem sabiedrībai labākajā gadījumā ir aptuvena nojausma, bet, iespējams, tie skan kā tālu zvārguļu šķinda. Taču Eiropas mēroga un vēriena humānisti, dzejnieki un domātāji ir pelnījuši cieņu un uzmanību. Būtiskākais — viņu mantojums ir nepieciešams eiropeiskai Latvijai un latvietim eiropietim.
Ojārs Lāms (1965) ir filoloģijas doktors, LU profesors. Zinātniskās publikācijas par latviešu eposa vēsturi, antīkās kultūras reminiscencēm latviešu un Eiropas literatūrā, neolatīniskajiem tekstiem Baltijā 16. un 17. gadsimtā. Tulkojis no latīņu, sengrieķu un jaungrieķu valodas dzejnieku un domātāju darbus. Projekta Riga Literata vadītājs.
Facebook lapa @RigaLiterata
The post Rīgas humānistu mantojums appeared first on IR.lv.