Pie svētku galda — pandēmija
Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadela apzināti izlēma skatītājiem rādīt nepabeigtas izstādes. «Dzirdēsit klusumu un pamanīsit to darbu trūkumu, kurus nevarējām realizēt. Akceptējām, ka viens no šova autoriem būs Covid»
The post Pie svētku galda — pandēmija appeared first on IR.lv.
Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadela apzināti izlēma skatītājiem rādīt nepabeigtas izstādes. «Dzirdēsit klusumu un pamanīsit to darbu trūkumu, kurus nevarējām realizēt. Akceptējām, ka viens no šova autoriem būs Covid»
Joprojām atceros, kā 14. martā ar Agniju un Anastasiju diskutējām: laikam nevarēsim vispār atklāt pasākumu, Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA2 kuratore Rebeka Lamarša-Vadela (33) neslēpj emocijas. Viņa no Latvijas bija paspējusi atgriezties dzimtajā Francijā, kur pirms tam strādāja Parīzes laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo. Pazīstamās kuratores vārds arī RIBOCA2 solīja pievilināt mākslas gardēžus no visas pasaules. Taču pandēmija padarīja neiespējamus pat darba braucienus. Atjēdzāmies ar slēgtām robežām, tumšiem izstāžu un muzeju logiem, tukšām ielām.
Biennālei Viss reizē zied durvis bija jāver 16. maijā. Kuratore ar RIBOCA2 direktori Agniju Mirgorodsku un izpilddirektori Anastasiju Blohinu apsvērušas scenārijus, kādus publisku pasākumu rīkošanā joprojām vētī organizatori visā pasaulē. Pārcelt par gadu, piedāvāt skatītājiem citu formātu?
Pasākums netika atcelts. Taču ierobežojumu dēļ plānoto piecu mēnešu vietā aiz astes noķertas tikai trīs nedēļas no 20. augusta līdz 13. septembrim. Biennāles norises vietā Rīgā, Andrejsalā dažas dienas pirms atklāšanas ritēja drudžaini priekšdarbi, uz sarunu tikāmies birojā Ausekļa ielā.
Pārvarot sākotnējos aizspriedumus par ārzemnieku ienākšanu Latvijas mākslas tirgū, otrā biennāle atkal atvedusi uz Rīgu atzītu starptautisku kuratori. Jūsu priekštecei Katerinai Gregosai somā bija trīs telefoni — ar Beļģijas, Grieķijas un Latvijas numuriem. Jūs esat strādājusi Parīzē un Berlīnē, Ņujorkā un Amsterdamā.
Mākslai nav robežu, nav ģeopolitisku ierobežojumu. Es vienmēr domāju tādās kategorijās. Tas ir kā gaiss, kurā atrodamas PM2,5 mikrodaļiņas no Vācijas, Francijas un tagad arī no Rīgas, atkarībā no vēja virziena. Gaiss neapstājas uz robežas. Robežas esam ierīkojuši mēs, cilvēki.
No tēva puses esmu francūziete, bet no mammas — vāciete, iepriekš gan viņas vācu ģimene dzīvoja Polijā. Pāris gadus patiešām strādāju Berlīnē. 2009. gadā izlēmu pamest Parīzi, jo tajā brīdī franču māksliniekiem pietrūka radošās brīvības. Valsti pārvaldīja Sarkozī labējā partija.
Ietekmējot arī mākslas procesus?
Ietekmējot cilvēku mentalitāti. Nebija vietas jaunajiem māksliniekiem, mākslā nenotika nekas interesants. Gribēju atrast iespējas jauno mākslinieku parādīšanai. Tāpat — bez finansējuma — rīkoju izstādes mežā, pagrabos un dažādās citās vietās. Taču izmisums bija tik liels, ka izlēmu doties uz Berlīni, kur tobrīd masveidā pārcēlās mākslinieki no Eiropas. Berlīnē piedzīvoju izaugsmi savā domāšanā, patiesi kļuvu par kuratori. Manas izstādes notika interesantās vietās: bāros, pamestā baseinā. Maiami izdevās sarunāt izstādi luksusa viesnīcas peldbaseina malā, Atēnās — restorāna palīgtelpās. Tās bija izvēlīgas vietas: ne balti «kubi», ne kas tāds, kas būtu veidots mākslas notikumiem. Bet man vienmēr bijusi interese reprezentēt mākslu reālajā pasaulē. Izmantot visu, kas nonāk manā redzeslokā, veidot dialogu.
Tad saņēmu uzaicinājumu kļūt par Palais de Tokyo kuratori Parīzē. Tā ir lielākā laikmetīgās mākslas institūcija Eiropā. Darbu sāku 25 gadu vecumā — biju jaunākā kuratore šīs iestādes vēsturē. Pieņēmu šo piedāvājumu, jo tas deva iespēju darīt to, kā dēļ savulaik pametu Parīzi, — parādīt jaunos māksliniekus, atklāt skatienam cilvēkus, kuru darbus jūs citādi neredzētu.
Kad satieku kādu mākslinieku, cenšos atstāt visus pieņēmumus aiz durvīm. Gribu, lai mani piepilda viņa redzējums, pasaules uzskats un pārliecība. To pašu piedāvāšu arī apmeklētājiem Rīgā: atstājiet savus priekšstatus aiz durvīm, piekrītiet, ka tālāk jūs ved mākslinieks. Ticu, ka māksla var pārveidot.
Mana politiskā pārliecība un sapratne par to, kas nepieciešams pasaulei, — tas viss ir nācis no māksliniekiem! Mani pārņem izmisums, kad dzirdu kādu runājam, ka mākslai nav daudz sakara ar realitāti. Nē, tieši otrādi, mākslinieki ir pārsteidzoši labi gidi! Mākslas vēsturē ir neskaitāmi gadījumi, kad mākslinieks ir sajutis un aprakstījis kādu notikumu krietnu laiku, pirms tas noticis. Vienmēr domāju par Džozefa Boisa darbu Cosmos and Damien Polished. Tapis 70. gadu vidū Ņujorkā, tas atrodams Tate Modern. Cosmos un Damien ir katoļu svētie, kurus nogalināja, un mākslinieks uzrakstīja vārdu «Cosmos» uz viena no Ņujorkas Dvīņu torņiem un «Damien» uz otra. Es gribētu to izmantot kādā no savām izstādēm: [2001. gada 11. septembra] terora akts taču arī bija saistīts ar reliģiju!
Šopavasar atskārtām, cik pravietisks bijis pēdējā Venēcijas mākslas biennāles kuratora izvēlētais moto: «Kaut jūs dzīvotu interesantos laikos!»
Jā, mēs piedzīvojam pasaules agoniju. Un arī Viss reizē zied stāsta par pasaules galu. Sākām pie šī šova strādāt pirms trim gadiem un pieredzējām, kā mūsu acu priekšā sabrūk pasaule. Darbi, kas būs apskatāmi, uzdod jautājumu: kas notiek? Cilvēku tiekšanās uz izredzēto stāvokli, nemitīgu izaugsmi un slavu, ir aizvedusi tur, kur esam tagad. Esam ignorējuši to, ka pasaulē ir viss saistīts. Vīrusi, viena no sīkākajām dzīvības formām uz Zemes, ir likuši mums nomesties ceļos.
Pasaules gals jau ir klāt. Mēs ar to eksperimentējam arī šobrīd, mūsu sarunas laikā. Baltijas jūra ir viena no visvairāk piesārņotajām pasaulē. Šoziem Latvijā nebija īstas ziemas un sniega, un tāpēc ir savairojušās ērces. Izstāde jautā: kā lai uzceļam jaunu pasauli? Kā lai atgriežamies atpakaļ uz Zemes? Mums neviens neiedos jaunu planētu, mums ir jādarbojas ar pašu radītajām drupām. Pasaule kļuvusi par renovācijas laukumu, par kompostu, kur dzīvība pārvēršas nāvē un rada atkal jaunu dzīvību. Māksliniekiem jākļūst par gidiem šī «pasaules plāna» pārskatīšanā.
Protams, apsvērām pārcelšanas iespējas. Bet sapratām: šo pašu šovu pēc gada vai diviem nebūs iespējams sarīkot, izturoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tas vienkārši nebūs ētiski.
Jūtos pat atvieglota, jums stāstot, ka atvērsim biennāli, kas nav pabeigta. Jūs tur dzirdēsit klusumu un pamanīsit to darbu trūkumu, kurus mēs nevarējām realizēt. Sapratām, ka ir jāņem vērā tas, ko es kā kuratore nevarēju ietekmēt. Akceptējām, ka viens no šova autoriem būs Covid. Vīruss, kas lielā ātrumā apjoņoja zemeslodi, tiks godināts šajā ekspozīcijā.
Tas viss turklāt notiks Andrejsalā — vietā, par kuru ir sajūta, ka tā atrodas nākotnes uzgaidāmajā telpā. Visi šobrīd jūtamies tāpat. Bet mēs varam atrast risinājumus. Piemēram, franču mākslinieces Margaritas Umo monumentālo darbu nekādi nevarējām attransportēt, jo robežas bija ciet. Taču viņa sarunāja cilvēku, kurš milzīgā, tukšā vietā prezentēs viņas darbu, stāstīs savu vīziju.
Ugo Rondinone no Šveices bija paredzējis izstādīt lielizmēra «varavīksnes poēmas», un arī tās visas nebija iespējams atsūtīt. Tāpēc viņš piekrita, ka viņa darbi transformēsies saplāksnī. Komanda Rīgā pašlaik glezno viltus Ugo Rondinones darbus, bet būs arī viens īsts, ko redzēsit pie ieejas. Esam atraduši risinājumus gandrīz katrai sadaļai. Ja risinājums neliekas interesants, mēs šo vietu vienkārši atstājam tukšu.
Dora Budora, [kas pārstāv Horvātiju un ASV], bija gribējusi veidot performanci pa visu Andrejsalu, kuras varoņi būtu otrā plāna aktieri. Būtnes bez sejas, kas filmās tiek izmantotas, lai parādītu anonīmas kolektīvas emocijas, un parasti ir paslēpušās aiz galveno varoņu mugurām. Protams, arī šo ideju realizēt izrādījās neiespējami, un māksliniece teica: «Labi, es šo cilvēku pūli aizstāšu ar suņu baru!» Pasaules vēsturē, īpaši padomju vēsturē, suņi ir aizvietojuši cilvēkus zinātniskos pētījumos un lidojumos kosmosā. Rietumos to parasti darīja pērtiķi.
Šovā būs bars ar bezsaimnieka suņiem…
Ar klaiņojošiem suņiem, tiešām?!
Nē, ne jau klaiņojošiem, bet ar suņiem no patversmēm. Kas ir tuvāki mežonīgajai dabai nekā glīti klēpjsunīši. Viņiem ir izveidota horeogrāfija, viņi ies cauri ekspozīcijai, reprezentējot cilvēkus, kas vairs nevar eksistēt tādās pašās kolektīvajās formās Covid-19 dēļ.
Saprotiet, šis nav šovs, par kādu gadiem esmu sapņojusi, kur viss ir rūpīgi organizēts un kontrolēts. Tagad man pie šī galda ir jāapsveic kāds neredzams viesis. Covid-19 ar visām no tā izrietošajām sekām. Un arī ar tukšumu, ko rada tāds viesis, ja tu to esi pieaicinājis pie galda.
Viens no biennāles negaidītajiem izaicinājumiem — kā nodrošināt distancēšanos?
Protams, drošība ir mūsu prioritāte, bet nodrošināt distancēšanos nu gan nav sarežģīti, jo vieta ir milzīga, 200 000 kvadrāmetru.
Par šo šovu domāju kā par meklējumu ceļu pat mazliet mitoloģiskā aspektā: dažādas satikšanās, šķēršļi, nejauši atgadījumi palīdz izstrādāt trajektoriju un domāšanas veidu.
Kā gan esam spējuši radīt tik lielu attālumu starp sevi un norisēm, kā tas bija laikā pirms Covid-19? Ugo Rondinones poēma Dzīves laiks ekspozīcijas sākumā jautā: ko mēs darām ar dzīves laiku?
Šovā būs vairāki dalībnieki, kas sevi pat nesauc par māksliniekiem, taču es viņus uzskatu par ļoti intriģējošiem un iedvesmojošiem. Paplašinot mākslas robežas, viņiem noteikti šeit jābūt.
Arī vietējie?
Jā. Vija Eniņa, augu eksperte, radīja savvaļas dārzu pa visu Andrejsalu. Daina Taimiņa, kas tamborējot veido hiperboliskas virsmas. 700 cilvēkus, arī sievietes no cietuma, aklus cilvēkus un bērnus lūdzām nākt palīgā, tā ieguvām 700 tamborējumu, no kuriem radīta milzīga instalācija. Tas ir tik iespaidīgi: matemātiķe izmanto tamborēšanu, kas tiek uzskatīta par ļoti sievišķīgu, tradicionālu tehniku, ar ko var papildināt savu interjeru, un veido hiperboliskas plaknes. Revolucionāri, ja runā par pasaules izpratni!
Un vēl būs Bridžitas Polkas darbi. Viņa man ir ļoti svarīga, skatoties viņas darbus, raudu.
Bridžitu atradu Ņujorkā. Avīzē izlasīju par sievieti, kura ir piedzīvojusi depresiju un, meklējot veidu, kā sevi ārstēt, katru nedēļas nogali Hudzonas upes krastā balansē akmeņus. Tikko Parīzē biju radījusi šovu par cilvēkiem, kuri nav profesionāli mākslinieki, bet kurus mēs tomēr varam saukt par māksliniekiem, tāpēc vēlējos Bridžitu satikt. Pārsteidzoša ir mīlestība un uzmanība, kādu viņa velta katram upes krastā atrastajam akmenim, cenšoties saprast tā formu, veidu, kādā tas kustas… Un pēkšņi viņai izdodas tos, [sakrautus citu uz cita], nolīdzsvarot, tas patiešām ir maģiski!
Parādīšu pirmo darbu, ko viņa izveidoja Latvijā. Palūdzu: «Bridžita, pēc visa šī vājprāta, lūdzu, nobalansē akmeni! Mums visiem tas ir vajadzīgs.» Un viņa izdarīja. Bez līmes, bez nekā! Bet līdzsvars ir, tas turas jau nedēļu. Viņa ir kā tāda akmeņu vārdotāja. Otrs objekts gan sabruka pēc divām dienām.
Mēs jau arī nezinām, cik ilgi turēsies šī pasaule. Varbūt divas sekundes, varbūt divas minūtes, varbūt — divus mēnešus. Bet Bridžita to pacietīgi atkal būvēs.
Tehnisks jautājums: viņa ieradās no Amerikas, vai Latvijā vispirms bija jāizolējas?
Jā, lai izveidotu šo trīs nedēļas atvērto ekspozīciju, viņa diezgan sarežģītā veidā izkļuva no ASV, divas nedēļas Latvijā vispirms pavadīja dzīvoklī kopā ar savu partneri.
Pandēmijas laiks ir bijis smags. Bet solidaritāte, izpalīdzība un cilvēciskums ir viena no brīnišķīgākajām šī laika atziņām. Mēs tik daudz spējam, kad esam kopā!
Šobrīd katram no mums ir jānostājas kādā pozīcijā. Nedrīkstam klusēt. Cilvēki man ir sacījuši: «Par laimi šeit, Latvijā, neko daudz nejūtam.» Bet, paklau, jums ir piesārņota jūra tepat 10 kilometru attālumā, kurā iznīkst zivis! Lietuviešu mākslinieka Augusta Serapina projekts bija par planētas resursu izmantošanu, un to vajadzēja realizēt ziemā, kad sniga. Bija paredzēts, ka mēs paslēpsimies un skatīsimies, kā ģimenes uzceļ sniegavīrus, tad nozagsim tos uz dažām stundām, nokopēsim izstādei, pēc tam noliksim atpakaļ.
Taču nesniga.
Patiešām, nekādas poēzijas: ģimenes kā tādas radītājas ceļ sniegavīrus no materiāla, kas krīt no debesīm… Pienāca vēsturē siltākā ziema, un mūsu projekts sagāzās. Tad domājām, ko darīt. Vēl jau ir siens, ir dubļi — varbūt poētiskos rituālus var veikt arī ar tiem?
Protams, tas bija briesmīgi. Dubļu un siena vīriņi izskatījās, teiksim tā, iespaidīgi. Tas ir tas, kas mums atlicis? Skumji. Globālā sasilšana liek nomirt ne tikai sugām, bet arī iztēlei.
RIBOCA2 laikā kopā ar latviešu režisoru Dāvi Sīmani veidosit filmu. Tāpēc, ka biennāle ir izvērtusies par jaunu formātu pandēmijas dēļ?
Tas nav pirmais gadījums manā karjerā, kad plāni sabrūk. Arī 2017. gadā notika tā, kad mēnesi pirms atklāšanas īpašnieks atteica telpas Parīzes centrā. Arī toreiz teicu: «Taisām filmu! Nenotikušo izstādi pārvēršam kino!»
Andrejsala jau izskatās kā tāds Tarkovska filmu laukums. Domājām: ja izstādi vispār nevarēs apmeklēt publika, mēs vismaz tur uzbūvēsim šovu, ko neviens neredzēs, bet ko varēs nofilmēt. Teorētiski pastāvēja iespēja, ka varbūt pat to nevarēs darīt. Bet mēs šādu iespēju nepieļāvām.
Varbūt šī [pilnmetrāžas] filma ļaus paskatīties uz situāciju no malas, sniegs veselīgu distanci? Arī viesiem tā būs sirreāla pieredze — parasti viņus neviens nelaiž filmēšanas laukumā. Bet tagad mēs lūdzam: «Nāciet, piedalieties filmā!» Situācijā, kas šķiet kā filma un kurā mēs esam ierauti katru dienu. Pasaules gals nav gals pasaulei. Tas sniedz jaunus apsolījumus, un varbūt ir jauna laikmeta sākums.
CV
Mākslas kuratore, fonda Lafayette Anticipations direktora vietniece Francijā
Sorbonnas Universitātē studējusi mākslas vēsturi, politikas zinātni un vēsturi
2012—2019 Kuratore Parīzes laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo
Veidojusi atzītu mākslinieku — Tomasa Saraseno, Tino Zegāla, Margaritas Umo, Eda Atkinsa, Dāvida Duāra, Elēnas Martenes, Fransuā Kurlē Džona Rafmana — personālizstādes
Versaļas pils muzeja asociētā kuratore (2017), 11. Bamako biennāles Mali (2017—2018) kuratora padomniece, Ņujorkas laikmetīgās mākslas centrā MoMA PS1 veidojusi projektus Truce (2013) un Bright Intervals (2014), Stedelijk muzejā Amsterdamā — Trouw with Landscape (2013), 12. Lionas biennālē — Unachieved Presents (2013)
The post Pie svētku galda — pandēmija appeared first on IR.lv.