Karstajā punktā

Kļuvusi par pirmo sievieti, kurai piešķirta pulkveža pakāpe Latvijas armijā, Ilze Žilde tagad pilda aizsardzības atašeja pienākumus ASV

Vašingtonas centrs joprojām atgādina pilsētu, kas ar mokām cenšas atgūties no apokalipses. Pandēmijas dēļ cilvēku ielās maz, biroju augstceltnes tukšas. Izdots rīkojums sejas maksu valkāt visur, izejot no mājām. Vairums kafejnīcu slēgtas. Pat Starbucks pasūtījumus pieņem mobilajā lietotnē un līdzņemamās krūzes izsniedz pa lodziņu. 

Latvijas vēstniecībā tikties ar Ilzi Žildi nav iespējams, jo tā apmeklētājus šobrīd neuzņem. Netālu atrodas Dupont skvērs, kur varētu piesēst uz soliņiem. Turp aizbraucu ar Uber. Sabiedriskajā transportā neesmu iekāpis kopš februāra vidus. Koplietošanas auto vadītājs starp priekšējiem un aizmugurējiem sēdekļiem pats uzmeistarojis aizsargsienu no bieza celofāna. Radio ziņo, ka iepriekšējā diennakts Amerikā bijusi traģiskākā šajā vasarā: no Covid-19 miruši 1500 cilvēku.

Izgāžas arī plāns par soliņiem, jo pēc vairākām neciešami sutīgām nedēļām nemitīgi līst. Ilze zem melna lietussarga atsoļo precīzi norunātajā laikā. Mugurā eleganti melns bikškostīms, bet gaišzilā sejas maska vēl vairāk izceļ viņas dzidri zilās acis zem īsajiem, gaišajiem matiem.

Patveramies zem neliela jumtiņa pie krīzes laikā mirušas grāmatnīcas durvīm.

Apzīmējumu «karstie punkti» visbiežāk lieto, runājot par militāriem konfliktiem, taču 18. jūlijā Ilze ieradās cita veida karstajā punktā — valstī, kura pagaidām neveiksmīgi cenšas apkarot koronavīrusu. «Mans militārais prāts pieņēma, ka šis ir nākamais norīkojums, un ir jābrauc,» viņa saka. «Protams, tīri cilvēcīgi ir bijušas iekšējas pārdomas un bažas. Šis vīruss, manuprāt, ir ļoti nopietna lieta. Kad braucām prom, šķita, ka Latvijā viss pēc smagajiem mēnešiem jau pamazām sakārtojas. Savukārt te ierados ar skaidru apziņu, ka atgriežos sākotnējā stadijā.»

Pirmās divas nedēļas viņa ar 13 gadus veco meitu un astoņus gadus veco runci Berimoru pavadīja karantīnā viesnīcā, tagad ievākušies jaunajā mājoklī. «Mēbeļu nav. Iedzīve vēl brauc no Rīgas.» Kravas konteineram vajadzētu ierasties augusta beigās.

Ceļā uz jauno aizsardzības atašeja amatu ASV Ilze devās drīz pēc tam, kad Latviju aplidoja ziņa: viņa kļuvusi par pirmo sievieti mūsu valsts bruņotajos spēkos, kurai piešķirta pulkveža pakāpe. Tā ir «atbilde tām sievietēm, kuras šaubās, ka nevarēs sevi realizēt militārajā dienestā un dot ieguldījumu Latvijas aizsardzības sistēmas attīstībā», komentēja Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Leonīds Kalniņš.

Arī Ilzei tagad intervijās bieži jautā — kā sieviete jūtas armijā? Vai šādi jautājumi jau nav apnikuši, pavaicāju. «Es labi saprotu, ka daudziem cilvēkiem varbūt tas liekas pārsteidzoši. Jo viņiem šķiet, ka šī vide ir vīrišķīga un brutāla. Bet kā ir būt sievietei? Nu, kā redzat!» viņa pasmejas. «Viss ir kārtībā! Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks sevi nostāda, kā pats sevi jūt šajā pasaulē, ko grib sasniegt. Nevienai sievietei nevajadzētu baidīties, ka profesionālā ziņā tas ir nepieņemami.»

NATO dalībvalstu statistika liecina, ka visvairāk sieviešu dien Ungārijas armijā (20%), kurai seko Slovēnija (16%), bet tad Latvija — ar nepilniem 16%. «Uzskatu, ka sieviešu īpatsvars Latvijas armijā ir diezgan augsts un turpinās pieaugt,» saka Ilze. Pērn viņa piedalījās īpašā aģitācijas akcijā, aicinot arī citas sievietes pievienoties bruņotajiem spēkiem. «Šī joma ir atvērta un ir līdzvērtīga.»

Pašas militārā karjera sākās nejauši. Studēja bioloģiju Latvijas Universitātē un, līdzīgi daudziem citiem studentiem ekonomiski smagajā 90. gadu sākumā, meklēja iespēju piepelnīties. Studiju biedrene steidzami meklēja kādu, kas varētu pārņemt līgumdarbinieka vietu Zemessardzes štābā. Sākumā tas bija darbs ar papīriem. 

«Vienīgais, ko atceros, — likās, ka cilvēki ir veci, jo es biju divdesmitgadniece. Tomēr cilvēki ar šo lielo dzīves pieredzi bija pozitīvi, paši pat nesa mēbeles un veidoja šo organizāciju. Vide bija tik atbalstoša, ka man tas nebija grūts lēmums,» pirmos soļus zemessardzē intervijā Latvijas Radio atceras Ilze. 

Nākamais būtiskais lēmums bija 1998. gadā. Armija uzvarēja bioloģiju. Nacio-nā-lajā aizsardzības akadēmijā Ilze ieguva vada komandieres izglītību un sāka virsnieces karjeru. 

Mani tomēr interesē — vai lēmums izšķirties starp bioloģiju un armiju bija grūts? «Bioloģijas līniju savā dzīvē esmu paturējusi viscauri. Iegūstot šādu izglītību, pasaules skatījums ir reāls un racionāls. Es interesējos par visu jauno šajā jomā. Šobrīd ir interesanti sekot, kā pasaulē cīnās ar šo slimību. Paskatīties uz to visu vēsturiskā kontekstā — kā ir bijis iepriekš, kā ir radušies zinātniskie atklājumi, un kādā situācijā esam tagad. Varbūt tieši tas man arī dod pārliecību un drošību, ka cilvēce tiks galā. Protams, pēc tam var atnākt kaut kas jauns un pilnīgi negaidīts, bet mēs to kopējiem spēkiem atrisināsim.»

Bioloģijas studiju laikā viņa specializējās cilvēku un dzīvnieku fizioloģijā. Diplomdarbu rakstīja par asins plūsmas mērīšanas metodēm dzīvniekiem.

Pēdējos trīs no kopumā 26 militārajā dienestā pavadītajiem gadiem Ilze veikusi NBS Apvienotā štāba Personāla departamenta priekšnieces pienākumus. «Bija jāatbild par visu personāla jomu, sākot no pieņemšanas dienestā līdz pat brīdim, kad karavīri tiek atvaļināti. Jautājumi ir dažādi: normatīvā bāze, algas, pakāpes, amati, mācības, disciplīna, dažādi sadzīves jautājumi — dodoties jaunā amatā vai pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu. Kā personāla struktūras vadītājai manas durvis vienmēr ir bijušas atvērtas. Ikdiena bija tāda, ka cilvēki nāca cits pēc cita pārrunāt dažādus jautājumus.»

Runājot par algām Latvijas bruņotajos spēkos, Ilze stāsta, ka «pēdējos gados īsti nav pamata žēloties, jo karavīru atlīdzība mūsu valsts situācijā un citu nozaru kontekstā ir pilnīgi adekvāta». «Protams, ikvienam gribas vairāk. Tā ir tāda cilvēcīga īpašība.»

Pulkvedes pakāpes piešķiršana viņai nebija negaidīts pārsteigums, jo ar šādu izaugsmes ceļu rēķinās katra militārper-sona, dienot noteiktā amatu līmenī. «Protams, tas ir liels pagodinājums un tagad arī liela atbildība šo pakāpi godam nēsāt.»

Jaunajā aizsardzības atašeja amatā viņa sola darīt visu iespējamo, lai sadarbība starp ASV un Latviju būti tikpat cieša un veiksmīga kā līdz šim. «ASV ir mūsu stratēģiskās patneres gan politiskā, gan militārā ziņā. Tā tas ir šobrīd, un tā tas būs arī nākotnē.»

Viņa zina par aizsardzības ministra Arta Pabrika nosūtīto vēstuli savam amerikāņu kolēģim Markam Esperam ar aicinājumu izvietot Latvijā amerikāņu karavīrus. Uz to pamudināja ASV prezidenta Donalda Trampa lēmums samazināt ASV karavīru skaitu Vācijā, daļu pārvietojot atpakaļ uz dzimteni, bet vairākus tūkstošus izvietojot citur Eiropā. Espers ieminējies, ka tā varētu būt Polija un Baltijas valstis. Vai tas būs īstenojams, «no manas puses šobrīd prognozēt būtu pārsteidzīgi», saka Ilze. «Tas prasīs lielu darbu, bet tādēļ jau mēs, Latvijas pārstāvji, te esam — lai strādātu.»

Kopš 2017. gada vasaras Latvijā uzturas vairāk nekā 1300 karavīru no deviņām sabiedroto valstīm. Šo militāro kontingentu, ko sauc par NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupu, komandē Kanāda.

Brīvajā laikā Ilzei patīk skrituļošana. Rīgā to parasti darīja savām mājām tuvējā Uzvaras parkā. Ļoti palīdz, kad «vajag sakārtot domas, tikt galā ar negatīvo enerģiju, kaut kādām iekšējām dusmām vai šaubām». Skrituļslidas vēl ceļo konteinerā, taču «jaunie kolēģi Vašingtonā pagaidām ir apgādājuši ar maziem rollerīšiem gan pašai, gan meitai».

Otra brīvā laika aizraušanās ir grāmatu lasīšana. «Pēdējos gados gan darba stundas ir bijušas garas un lasīšanai palicis mazāk laika.» Arī vairākas sāņus noliktās grāmatas vēl tuvojas pāri okeānam. Tikmēr iegājusi grāmatnīcā un nopirkusi īso stāstu antoloģiju The Best American Short Stories 2018. «Man tas liekas interesanti, jo krājums uztver to, kas notiek ar amerikāņu sabiedrību konkrētā laika periodā. Veido tā brīža sajūtu.»

Atvadoties man pašam šķiet rupji, ka nevaru paspiest roku. Taču — tādi laiki.

The post Karstajā punktā appeared first on IR.lv.