Atgriezties pie zirgupuiša cīruļa
Romāna galvenais varonis atrodas eksistenciālā krīzē pēc dzīves lielākās mīlestības — savas sievas — zaudējuma. Atbraucis pie draugiem uz Rumāniju, viņš dzērumā Karpatu kalnos attopas viens, sāk askētisku dzīvi pamestā mednieku būdā, pārtiek no pusjēlām zivīm, ogām un madaru tējas, klaiņo, sarunājas ar vilceni mežalaņķīti un praktizē detalizētu savas dzīves atcerēšanos no bērnības līdz tagadnei.
Reāli dzīves notikumi, mīlestība, atmiņas, dažādu kultūru mīti, fantāzija un intelektuāla refleksija par cilvēka dabu romānā pārliecinoši sakausēti viengabalainā tekstā. Vēstījumam piemīt vitāls ritms, romāna lasīšanu padarot par sevī ievelkošu, aizraujošu procesu. To var saukt par pārtapšanas, bet tikpat labi par atdzimšanas romānu, kurā nav vietas nedz didaktikai, nedz vecuma diktētiem nosacījumiem.
Grāmatas atvēršanas pasākumā autors apliecināja to, ko pirms viņa teikuši arī citi, — viss romānā aprakstītais esot izdomāts un vienlaikus tīra patiesība. Atraitnis, visticamāk, ir Leona Brieža alter ego, un varoņa atmiņām ir autora dzīves pieredzes svars. Intervijā Latvijas Radio viņš atgādina par hrestomātisko Gistava Flobēra izteiku, atbildot uz jautājumu, kas ir Bovarī kundze: «Bovarī kundze esmu es.»
Darbība notiek kalnu mežā, vienlaikus — Latvijā, Moldovā, Rumānijā, Portugālē un citur dažādos varoņa dzīves periodos. Grāmatas sākumā lasāms programmatisks Karlīnas tantes pasaules redzējums. «Saki, Karlīnīt, kas ir dvēsele?» vaicā galvenais varonis puikas vecumā. «Tas ir vasarsraibumiņš uz tava deguna,» atbild Karlīnas tante. «Traucē, tik bez tā nevar iztikt nedz ļaudis, nedz lopi, nedz puķes, nedz koki, nedz ūdeņi, nedz zvaigznes… Saule un mēness arī ne. Neviens un nemūžam.» Tā ir latvju dainās balstīta zināšana par pasaules uzbūvi kā sīku šūpulīšu pilnu Māras istabiņu, kurā, vienu kustinot, visi līdzi līgojas.
Romānā šūpojas laiks un telpa — pat dažās grāmatas lappusēs bērnības atmiņas literāri dabiski ielīgojas notikumos dzīves briedumā. Atteikšanās no lineāra vēstījuma ļauj autoram veidot dinamisku naratīvu, spēlēties ar telplaiku. Un pierādot valodas spēju rādīt, ka pasaule ir integrāla, daudzdimensionāla. Ar daudzveidīgu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu arsenālu (te jāpiemin arī dzejnieka cienīga latvisku vārdu jaunrade) autors panāk pārliecinošu vienlaicīguma efektu — varoņa klaiņošana mežā un pagātnes notikumi, refleksija par savu status quo, izmisums un laime, reiz satiktie cilvēki —, viss notiek šeit un tagad romānā un lasītāja iztēlē lasīšanas brīdī. Teksts lielā mērā ir arī cilvēka apziņas darbības visdažādāko iespēju manifestācija. Leons Briedis radio intervijā atzīst, ka «romānu uzrakstījis kā nomoda sapni, un tas ir sapnis nomodā, kurā īstenība savijas ar ireālo».
Klīšana un sevis atcerēšanās mežā, kas pasaules tautu mītos un leģendās mēdz būt gan dievu, gan dēmonu apdzīvots un kurā var piedzīvot gan bojāeju, gan apskaidrību, simbolizē atraitņa atrašanos robežsituācijā attiecībās ar sevi. Mežs romānā ir gan alegoriska īstenība, gan cilvēka apziņas simbols, gan pavisam reāls biotops. Vīrietis pievērš pastiprinātu uzmanību augiem, dzīvniekiem un putniem, restaurējot savu traģēdijas sadragāto patību caur to nozīmes un klātesamības (mūsu dzīvēs) jēgu. Atraitnis ir mežā, un atmiņu mežs ir viņā. Floras un faunas rūpīgie apraksti ir Leona Brieža dziesma dzīvībai un Zemei, kas man šķiet ievērības vērta mūsdienu pasaules ekoloģiskā stāvokļa bēdīgo prognožu kontekstā. Romāna noslēgumā varonis atgriežas mežā pie vilcenes un zirgupuiša cīruļa. Atraitnis ir tas pats, tomēr jau cits, zaudējuma pārvarēšanā un sevis apzināšanās praksē pārtapis cilvēks.
Vilks kā cilts sencis raksturīgs Eiropas un Ziemeļamerikas tautu mītiem. Indoeiropiešu mītos pastāv priekšstats, ka smagi nogrēkojies cilvēks kļūst par vilku un tam ir saistība ar mirušo valstību. Mežalaņķīte iemieso līdzsvaru starp teiksmu un realitāti, mirušo sievu un viņas dzīvošanu atraitņa atmiņās un sapņos.
Romānā netrūkst arī padomju okupācijas laika un mūsdienu sociālpolitisko, skaudro reāliju, piemēram, grūtību Latvijā saņemt paliatīvo aprūpi, cilvēku krāpšanos, darba gaitu un «uzmešanu» biznesā. Triviālie dzīves aspekti romānā pārsvarā atainoti viegli, ar īsiem, izteiksmīgiem dialogiem. Dzīves sakrālais un profānais atspoguļots ar bagātīgu, izsmalcinātu, kad nepieciešams, arī raupju leksiku, savukārt attiecības ar sievietēm autors apraksta ar nerātnajām dainām raksturīgo meņģēšanās humoru, bet sevi — ar cienījamu vīrišķīgu distanci un pašironiju.
Vilcene un atraitnis atgādina maģiskā reālisma darbus, kuros ar maģiskajiem elementiem izpratne par realitāti lasītāja apziņā tiek paspilgtināta un paplašināta. Mūsdienās nereti tiek piemirsta patiesība, ka vienīgi liels autora talants apvienojumā ar augsta līmeņa profesionalitāti spēj radīt jaudīgu mākslas darbu. Leona Brieža romāns ir tam pierādījums.
Liāna Langa (1960) ir dzejniece, atdzejotāja un publiciste. Dzejas dienu balva par krājumu Te debesis, te ciparnīca (1998) un Antenu burtnīca (2006), Laligaba balva par Iepūt taurītē, Skorpion! (2002) un par krājumu Vilkogas (2011, arī Dienas gada balva kultūrā). Sarakstījusi dokumentālas filmas scenāriju, operas un mūzikla libretu. Pirmā latviešu dzejniece, kas ar lasījumu uzstājusies Kongresa bibliotēkā Vašingtonā (2016).
The post Atgriezties pie zirgupuiša cīruļa appeared first on IR.lv.