Uzrakstīt, lai nekas neaizmirstos
Paturot prātā to, ka bija nepieciešams vesels ceturtdaļgadsimts pēc neatkarības atgūšanas, lai uzņemtu pirmo pilnmetrāžas mākslas filmu par deportācijām, arīdzan neaizmirstot Gundegas Repšes skarbos (un pamatotos!) izteikumus par ačgārno vai tīši kropļoto kultūrpolitiku, šķiet, nevajadzētu rasties jautājumiem par pēdējā laikā vērojamo vēstures romānu žanra kvantitatīvu un kvalitatīvu uzplaukumu, kur nu vēl par tā nepieciešamību latviešu literatūrā.
Vēsturnieces Ineses Dreimanes vārds plašākam lasītāju lokam varētu saistīties ar populārajai romānu sērijai Mēs. Latvija, XX gadsimts adresēto kritiku, taču uzskatīt autores debiju prozā par atbildes soli vai īpatnu opozīciju iepriekšējos gados publicētajiem žanra darbiem būtu rupja maldīšanās.
Jau romāna pirmajos teikumos virmo savrups, mazliet ass un skaldošs stils, dzīves nobružāta un skarba intonācija jeb, kā pati autore to vienuviet definē, «apsūdzības raksts». Vēstule ar pielikumu ir atbilde uz jautājumu, kādēļ latviešu tautai tieši padomju okupācija ir daudzkārt sāpīgāks jautājums par jebkuru citu. Tajā rādīta tā sauktā zudusī paaudze — cilvēki, kuru jaunība aizritēja kara un pēckara gados ar apdullinošu atziņu, ka mūža lielākā daļa var paiet ieslodzījumā un represijās. Varas maiņa, dzīve «no okupācijas uz okupāciju», vācbaltu jautājums, pakāpeniska cilvēka sadzīves un kultūras vērtību degradācija (jo pat «grāmatu veikalos piedāvātais der labi ja ietinamajam papīram» (160)), došanās uz iezīmētām vai neiezīmētām laikabiedru kapavietām «bez puķēm, tikai ar kabatā savilktu dūri» (108), riebums, kas vēsturiski izveidojies pret krievu valodu — tas viss kulminējas enerģētiski uzlādētā nicinājumā, kurš līdztekus nelaimīgai mīlestībai veido darba kodolu. Patiesi — no lasītāja tiek prasīta izturība, jo darbu caurauž ne tikai tumša vēsture, bet arī dzēlīgs atgādinājums, ka ar pārliecību «cerība mirst pēdējā» var dzīvot «vismaz līdz brīdim, kad cerība pārtop striķī».
Autore iecirtīgi pretstata savus ideālus viedokļiem, kuri joprojām pastāv 21. gadsimtā. Proti, pārliecībai, ka traģisko vēsturi vajag aizmirst, un tai līdzās pastāvošajai gaudenajai «veco labo laiku» idealizācijai. Kliedēti arī stereotipi par «svētku sajūtu» nacistu ienākšanas laikā. («Man bija vienalga, vai vācieši ir atbrīvotāji vai iekarotāji. Ātrāka visas padomijas ieņemšana bija vienīgā iespēja dabūt atkal uz mājām visus mūsu cilvēkus: arestētos, izsūtītos, kara sākumā līdzi aizrautos.» (93)) Gluži tāpat apgāzts priekšstats par «galvaspilsētas atbrīvošanu». («Dažkārt dzird runājam, ka Rīga ieņemta pēc sīvām ielu kaujām. Savādi, es neko tādu nemanīju.» (138)) Tātad autores balsī neizbēgami «runā» arī vēsturniece, taču Dreimanei izdodas izvairīties no liekas vai nospiedoši uzkrītošas moralizēšanas.
Izvēle konstruēt romāna vēstījumu sarunas formā (gandrīz vai grēksūdze psihoterapeita kabinetā — koķetērija ar literatūras vēsturē bieži sastopamu paņēmienu!) izskaidro pārāk familiāro un vietumis triviāli klišejisko izteiksmi un sekmīgo izvairīšanos no mēģinājuma imitēt «vēsturiski precīzu» valodu (starp citu, veiksmīgi apiets arī detalizēts vides tēlojums), turklāt dialogā nemanāmi tiek iesaistīts un izprovocēts arī pats lasītājs. («Staļins, kuru simti un tūkstoši būtu gribējuši redzēt uzsēdinātu uz mieta, vienkārši nomira. Tev arī bija tāda kā vilšanās sajūta?» (190))
Rakstniece tiecas konstruktīvi parādīt, kādēļ laikmeta griežos indivīds sadarbojas ar vienu vai otru varu — dziļi personīgas atriebības kāres vadīts vai gluži vienkārši nespējīgs noraudzīties uz dzelžaino netaisnību. Nesen līdzīgā veidā čekas kabinetu un pagrabu mutuļos ļāva ielūkoties Inga Ābele lieliskajā romānā Duna (2017), taču Dreimane sniedz vispamatīgāko ieskatu cilvēka «apstrādāšanas» mehānikā, atmetot lieku samākslotību vai krāsu sabiezināšanu: «Mūsu vēsture ir pietiekami smaga un draņķīga arī bez pārspīlējumiem.»1 Romāns plašākā nozīmē atspoguļo pusgadsimta garumā paranojas žņaugos eksistējušo latviešu dzīvesziņu — centienus atmiņas piefiksēt, saglabāt vai nodot tālāk; stāstīt un rakstīt, lai nekas netiktu aizmirsts.
Vēstule ar pielikumu ir būtisks un alternatīvs pienesums šobrīd bieži apspriestajiem vēstures romāniem, turklāt darbs no kompozīcijas viedokļa ir nevainojami un rūpīgi veidots, salīdzinoši nelielā apjomā spējot aptvert plašu tematisko loku. Fināla «pielikumā» pavīdošais sirsnīgi naivais un vienlaikus traģisma pilnais retoriskais jautājums — «kāpēc tā toreiz viss notika?» — kļūst par aicinājumu nevairīties no savas pagātnes izzināšanas, lai cik tas būtu sāpīgs vai nepatīkams process.
1 Dreimane. Tad labāk iet mežā. Sestdiena, 24.—30. maijs, 2019. 34.—38. lpp.
Arnis Koroševskis (1990) ir literatūrzinātnieks, strādā Andreja Upīša memoriālajā muzejā. Publicējas kopš 2012. gada un rūpējas par apjomīgu mājas bibliotēku.
The post Uzrakstīt, lai nekas neaizmirstos appeared first on IR.lv.