Svešie un savējie nocirtīs galotni
***
ar šļakstos šķīstošu ritmisku šalti svešie un savējie šodien dzen ķīli
vārdam pa vidu tik precīzi kā bende ceļ cirvi pār upura kaklu
tas šodien vakar viss mierīgi
svešie un savējie vilka vārda virvi katrs uz savu pusi
sportiskā garā aizelsdamies sviedrus liedami klupdami krizdami spēkojās
vārds virvei pa vidu uzstiepts uz moku rata spītīgi klusēja
vēl diena priekšā vēl vārdam būs dzīvot
bet rītdien svešie un savējie spriedīs tiesu
saraustot gabalos atdalot visupirms priedēkli
piedēklim arī nebūs vārdā vairs vietas
tad svešie un savējie nocirtīs galotni
sakne vāra bez spēka zem akmens kritīs
lai pārtaptu valodas velī
——————————
draudoši ierēcas balss kā izkāmējis badīgs meža zvērs
Vasjuganas plostnieces dziesmas
Veltīts izsūtītajiem tuviniekiem: mātei, vecmāmiņai, vectēvam un krustvecākiem, kuri 1949. gada 25. martā sāka garo ceļu uz Sibīriju, līdz Tjukaļinskas sādžai, kuras dzīvības artērija ir upe Vasjugana.
I Maize
esmu bagāta
man lakatā sakrātas kantainas maizes rikas
kā zelta stieņi 160 gramu svarā
riteņi kas gliemežu gaitā mēnesi klabējuši
pieklusuši un piestājuši
Sibīrijā
maize atliec muguru pret karstu plīti
kas Tomskas cietuma pagalmā plešas
kā gaitenis lepnā jūgenda namā
cits citu mierinām te nebūsim ilgi
vēl tikai jāsaspiež muguras
šaurajās kameru telpās
taisnā mugura zem blūzes noberzta jēla
jau lopu vagonos spiežoties kopā
augumiem staltiem un kusliem
malks karsta ūdens gūts retajās pieturu vietās
muguras atlieca taisnas
acīm pret vagona griestiem veroties lūgsnās
par katru dzīvības dienu
esmu bagāta
pauniņā paslēptas karotes
kas aizlidos kā pūciņas kartupeļu spaiņa svarā
bet manam bērnam
nāve aizies garām
II Blaktis
baržas sūces skaņas
kā dēles
iesūkušās miesā dziļi
jo dziļi
domās vēl skan
bezmiega nakts
plakts
plakts
plakts
no griestu baļķu šķirbas noveļas blaktis
blakus gulošai meitenei
plakts
plakts
plakts
blakšu krusa torpedē
meitenes augumu
vēl gara nakts
vēl nakts
vagas dzen meitenes sejā
sveši arāji
plakts
plakts
plakts
mātes plauksta savelkas
smagā un nepielūdzamā
dūrē
IV Upe
Vasjugana modusies vēlu
No ledus stingstoša miega
Žāvājas platu rēcošu žāvu
Atverot plēšaino gultnes muti
Vasjugana modusies izstaipās gausi
Kasa pret pakrasti muguru stīvo
Tad izceļ no dzelmes akmens putas
Iemet tās kūpošā ūdens mucā
Vasjugana modusies saplēš palagu
Baltu ledainu plucina skrandās
Plunkšķ putas šķīst ūdens pār pakrasti
Plostnieku balsis sasaucas taigā
Vasjugana modusies uzņems ciemiņus
Mūžmeža sprostiem durvis būs vaļā
Kur ciedru cirsmu un baraku cietumā
Ziemots salstot tēšot zarainus kokus
Vasjugana modusies padusē pasitīs baļķus
Laidīs slaidi pa straumi līdz spēki izsīks
Vasaras svelme izžāvēs upei miesu
Slāpes remdēs vien krastu rēnainā veldze
Vasjugana modusies velkonim izvagos ceļu
Līdz salam upe kā Atlants uz pleciem balstīs
Baļķu kolonnu kabatas sasietas metāla trosēs
Laivas un baržas un cilvēku miesas
Vasjugana modusies dziedās dziesmas par taigu
Slīkušo kopkori dziļajā dzelmes klēpī
Sargās dienu no dienas un savu nešļavu aijās
Laivās plostnieku dvēseles
V Ogotāji
pār Vasjuganas upi
vilnīšu trejdekšņa zvanu pavadīta
izdziedāta
izdzīvota
truslu ziedu pielijusi
dziesma ieraso
necaurejamos
brikšņainos
ogpilnos krastos
pa Vasjuganas upi trauc laiva
straumes dzīta
bez masta
ar trejdeviņu buru spēku
visapkārt ogu tik daudz!
meža upeņu smarža kā vāravas dziesma
vilina valšķi
kārdina kairi
badam nāsis kutinādama
Liepu laiva, viegla laiva,
Vējš dzen maliņā.
oblasoks* no apses tēsts
piestāj melnas malduguns krastā
mirguļo smaržuļo melnogas
uz bada bākuguns salas
vēja ritmā iedegoties
dziestot
iedegoties
dziestot
zaļos krūmāju viļņos
mirguļo smirduļo bākuguns
ķermenis pēkšņi stingst
kā dzintarā sprostota oga
uz mūžīgiem laikiem
zaļajā krūmāju jūrā uz melnās bākuguns salas
maigi un ritmiski glāstot
mežogu biezokņa zarus
našķojas lācis
Vasjuganas upes krastā
negaidot
dzintars plīst
trejdeviņa Kurbada spēka
Laimas pavadīta
ieslīd upē
aizslīd straumē
izdziedāta
izdzīvota
mežogas bada dziesma
* Oblasoks — no apses tēsta, tad uguns liesmās karsēta un plesta, ātra un viegla vienvietīga laiva ar vienu airi un spraišļiem pa vidu.
***
Gaidu atbraucam taksi,
kur labas vēstis sēž
šoferim blakus.
Es zinu,
drīz nošvīkstēs bremzes,
spiežot pie zemes
rudenīgo laiku.
***
neviens vairs neskrien
ar pieri sienā —
par plānām
izskries tāpat
tām cauri
un trieksies
pret ielas betona apmali
no hruščovkas piektā stāva
putnu lidojumā
un redzēs
piesūnojušu ķērpju rūgteno gaismu
purvā stiegstošas
stiegrainas
stingušas
atmiņas zibam
iešķelsies asfalts
blakus betona apmalei —
patvērums skudrai
no rīta rasas
lietavām
no vienaldzības
cilvēciskā svara
Sandrai Ratniecei (1969) ir filoloģijas doktora grāds, viņa ir literatūrzinātniece, kritiķe, LRS laikraksta konTEKSTS galvenā redaktore. Dzejā debitējusi žurnālā Skola un Ģimene (1989).
The post Svešie un savējie nocirtīs galotni appeared first on IR.lv.