Restarts
Interjera dizaineres un arhitektes Andas Ozoliņas brīvdienu māja Tūjā ir sajūtu osta — tie, kas tajā pietauvojušies, vairs nevēlas doties prom
Kad agrā pirmspusdienā ar kafijas krūzēm rokās izejam uz saules pielietās terases, uz galda jau gaida smaržīgas, apaļas kanēļmaizītes un melleņu bļoda. Mājas saimniece Anda Ozoliņa aicina cienāties — vēl pirms pāris stundām vietējā Tūjas veikala smalkmaizītes bijušas karstas, pavisam svaigi ceptas.
Ir pilnīgs miers, mūsu sarunā ik pa laikam iejaucas tikai kāds aizgulējies gailis ar dziesmu tālumā. Ziedu vietā uz galda stikla traukos izkārtotas smilgas. Tieši tās pirms desmit gadiem Andu šajā vietā uzrunājušas un lielā mērā noteikušas pašas projektētās brīvdienu mājas veidolu. «Tā pļava ar savu brūno sirmumu… Gribēju māju tajā iesēdināt. Lai tā nelec laukā, bet smuki ieaug smilgās,» stāsta Anda, mazliet vīlusies, ka šis skats mums iet secen, jo vienreiz gadā divmetrīgās zāles nopļauj, un nu tas noticis tieši pirms nedēļas. «Jūs nokavējāt!» viņa smaida. Mājas būvniecība aizņēmusi tikai kādus piecus mēnešus. «Ātri,» atzīst Anda, «redzot, kā cilvēki mokās ar būvniecību, mums viss gāja vienā dziesmā. Bet esmu pamanījusi arī to, ka nozīme ir attieksmei, ar kādu ej pie celtniekiem. Ja ej ar «viss ir slikti», tad visu laiku arī kaut kas ķeras un nesanāk.»
Īso termiņu Anda sev noteikusi pati un arī klientiem iesaka jau pašā sākumā iekārtot māju, cik vien iespējams, lai pēc tam nenodarbinātu nepabeigtības sajūta. «28. maijā meitai ir dzimšanas diena, un es gribēju, lai māja ir gatava. Lai maijā varam nākt iekšā, nevis visu vasaru vēl čubināt. Mērķis arī nebija investēt ārkārtīgi lielus līdzekļus, viss ir dabīgs un īsts, bet nekas nav ekskluzīvs,» saka Anda. Viņa priekšroku devusi vietējiem celtniekiem, pašmāju mēbeļniekiem un materiāliem.
Process ritējis tik raiti arī tāpēc, ka pieredzējusī interjera dizainere zinājusi, kur ko meklēt, taču nav vajadzējis atradumus nevienam atrādīt un izvēles pamatot. «Strādājot ar klientu, daudz laika aizņem domāšana, saskaņošana, pārdomāšana. Reizēm klients, ieraudzījis manu vidi, tādu pašu vēlas arī sev. Bet viņš ir pilnīgi cits cilvēks. Tad es taustos, kas ir viņš, kāds ir viņa stāsts. Restorānos ir citi nosacījumi, stilistiku nosaka to specifika. Tomēr vienmēr saku — nespēšu uztaisīt restorānu, kas strādās tikai ar interjeru. Tā ir tikai daļa, kādi 20 procenti, pārējie 80 — pavārs, ēdiens, serviss.»
Restorānus Anda piemin ne jau tāpat vien, tie ir viņas «garšīgie stāsti». Arhitektūras studiju laikā Anda sapratusi, ka viņas lauciņš būs interjera dizains, bet ar laiku iegājusi «restorānu nišā». Viss Vairāk saules tīkls, Kabuki, The Catch ir tikai dažas no vietām, kur skatāms Andas veikums. Kā arhitekte viņa turpina strādāt tikai pie brīvdienu jeb, pašas vārdiem, sajūtu mājām. Tāpat «kā vecmāte, kas apciemo pieņemtos bērnus un paskatās, kā ir izauguši», tā Anda tur rūpi par saviem projektiem un ik gadu apbraukā klientus Kurzemes piekrastē, ar kuriem izveidojušās sirsnīgas attiecības.
Dzīves svinēšana
Anda uzaugusi Jūrmalā, un pirms Tūjas īpašuma iegādāšanās ar šo pusi viņas ģimeni nekas nav saistījis. «Sākumā bija pat drusku bail, ka būs nostalģija. Bet tagad, kad beidzas vasara, ir gandrīz vai kamols kaklā. Mums ir tāda vieta, vide, gribas to ilgāk izbaudīt.» Ar vidi Anda nedomā priekšmetu, bet gan sajūtu kopumu. Viņai patīk sarīkot svētkus, uzaicināt draugus, uzklāt galdu, just, ka māja ir dzīva. «Taisīt interjerus ir viena lieta, bet tas, kā pats dzīvo, kā strādā, kā ģērbies, kā svini, — tas viss ir māksla!»
Pērnvasar, vairākiem pāriem atzīmējot 20 gadus laulībā, draugu lokā jūras krastā svinējuši «veco hipiju kāzas». Tādas, kādas pašiem gribējies — ar vietējā jūras karaļa kronēšanu, dekorācijām, mūziku un dejām. Citu gadu devušies pārgājienā gandrīz līdz Salacgrīvai un karinājuši sev virsū visu, kas vien pludmalē pa ceļam atrodams. «Vajadzēja redzēt, kādi galā nonācām!» smejas Anda. Kad dēls no Positivus pārradies Tūjā ar prāvu draugu bariņu, mamma ierosinājusi sadalīties komandās un aicinājusi pagatavot maltīti no tā, kas mājās pieejams.
Prasu, no kurienes Andai tāda izdoma it kā ikdienišķas lietas pārvērst gluži vai performancē. Viņa saka — vide pati pieprasījusi, ka tā vajag, un teikto uzreiz izlabo: «Nevis vajag, bet gribas. Vārdam «vajag» te nav vietas. Kā paši sakām — te noteikumi ir tādi, ka nav nekādu noteikumu.» Draugi brīvdienu māju jau uztver tikpat kā savu, pie atraktīvajām izdarībām ir pieraduši un cits citu papildina. Neviens nav jāaptekalē — kamēr kāds mazgā traukus, cits jau servē kokteiļus. Lai saprastos, vārdi vairs nav vajadzīgi. Visi zina — ja ikdienai nepieciešams restarts, jābrauc uz Tūju.
Atsevišķa atpūtas zona ar platformu DJ pultij un zviļņiem izveidota pludmalē. «Te mums ir otrā dzīve,» smaida Anda un aicina izmēģināt šajās Lieldienās ierīkotās šūpoles. «Vietējie materiāli un draugu darbs,» rezumē idejas autore, rādot uz jauno funkciju ieguvušajiem vecajiem telefonstabiem. Šādam risinājumam — idilliskai saulrieta baudīšanai šūpolēs ar leti, uz kuras novietot vīna glāzi, dizainere iedvesmojusies Meksikā. «Vieta, kur viss ir īsts. Ja koks, tad īsts koks, ja akmens, tad īsts akmens,» Anda raksturo Meksikas austrumu krasta pilsētas Tulumas pievilcību. Ceļojumos ģimene dodas ziemās un rudeņos — vasaras rezervētas Tūjai.
Laimīgs un naturāls
Šogad Tūjas mājai aprit desmit gadu, bet Anda prāto, ka svinības būs jāpārceļ uz nākamo sezonu. Toties vietai tik piemērotais «dreskods» — «laimīgs un naturāls» — jau ir pazīstams. Vienots ģērbšanās stils, kas vienlaikus paver tik plašas interpretācijas iespējas, ciemiņus atraisa. Tāpat kā pati māja, kura gan ir pārdomāta, tomēr nesirgst ar perfekcionismu.
«Piedomāju pie estētikas, bet negribu ar to uzbāzties, lai cilvēki nejustos neērti. Māja ir mums, nevis mēs mājai, un vide ir tikai fons. Šeit nav jāsatraucas, vai kāds ienāks ar āra apaviem, ka kaut kas nodrups. Arī klientiem saku — māja dzīvos un būs mīlīga tikai tad, kad jūs tur darbosities un saimniekosit. Tas dos to īsto sajūtu, nevis smalkās, skaistās mēbeles, tapetes un dārgās lampas,» saka Anda un atzīst, ka reizēm nonāk pretrunās ar savu profesiju. «Man it kā vajadzētu iedot to pašu labāko, bet dažbrīd redzu, ka cilvēkam liekas, ka, lūk, tas krēsls par pieciem tūkstošiem padarīs viņu laimīgu, bet tā nav.»
To, ka sirsnīgas emocijas nes daudz lielāku gandarījumu nekā mantas, Andas ģimene jau pāris gadus atceras arī Ziemassvētkos, kad cits citam dāvina kaut ko paša darinātu. «Lielākais pārsteigums ir tas, ka gaidi, ko nu katrs būs izdomājis. Tas ir daudz grūtāk, nekā aiziet uz veikalu, kur viss ir, bet nav emociju. Vīrs vāc tējas, es audzēju lavandas, sataisu, piemēram, smaržu maisiņus,» Anda pamāj uz dobi, kas nu jau pārziedējusi, bet visu vasaru bijusi pilnīgi zila. Tagad smaržīgie ziedi, tāpat kā pirtsslotiņas, kaltējas iekštelpās.
Vienu, visīpašāko vietu Tūjas mājā saimniece izcelt nespēj — katrai noskaņai savs stūrītis. «No rīta aizeju uz jūru, novingroju, iemetos ūdenī. Tur ir sava sajūta. Otrā pusē ir mežs, stirnas nāk. Tā jau ir cita. Kad draugi atbrauc, te uz terases ir brokastis,» Anda ar siltu skatienu paveras apkārt. Dažreiz kāds Andai pavaicā, vai prieka radīšana citiem neatņem enerģiju pašai. Tieši pretēji — viņa uzlādējas, nevis sagurst: «Tāpat, kā gaidi sestdienu svētdienu, tā gaidi to brīvdienu māju.»
Ar kuru risinājumu savā mājā lepojos?
Lepojos ar to, ka, pateicoties materiālu un toņu izvēlei, māja nav kā svešķermenis, bet gan dabiski «ieaugusi» apkārtējā vidē. Ka tā kļuvusi par emociju centru, kurā visi jūtas laimīgi un vēlas atgriezties.
Kam noteikti jābūt vasaras mājā?
Dažādu funkciju terasēm uz visām debespusēm, sākot no vienkāršas dēļu grīdas līdz pusdienošanas vietai vai atpūtas zonai ar dīvānu. Lai varētu izbaudīt katru vasaras mirkli — saullēktu, saulrietu, miglu pļavā, lietu.
Ko es nekad nedaru, pavadot laiku laukos, bet esmu spiests darīt ikdienas dzīvē pilsētā?
Rīgā ir viena vide, Tūjā — cita. Šeit varu radīt idejas, strādāt pie konceptiem, tomēr mājas un darba enerģiju vajag nodalīt, tāpēc esam pārtraukuši šeit rīkot darba pasākumus.