Latvija — kas var, un kas nevar?
Lai pastāvētu, ciemiem un pilsētām jāspēj pelnīt naudu ārpus savām robežām. Pašlaik starpība starp novadu eksporta ienākumiem uz vienu iedzīvotāju atšķiras pat 80 reizes!
Ir ļoti viegli kļūdīties prognozēs par nākotni, ja pieņem, ka tā būs plūstošs pagātnes turpinājums. Ticība spējai saglabāt status quo ir acīmredzama, klausoties kritikā par «nepārdomāto» un «sasteigto» reģionu reformu. Taču jāsaprot — neko nemainot, liela daļa novadu arvien vairāk pārvērtīsies par butaforiju. Es ticu iespējai stabilizēt iedzīvotāju skaitu valstī kopumā, tā tas ir noticis kādā lāču apdzīvotā zemē aiz Latvijas ziemeļu robežas. Panākumu atslēga ir pozitīva ārējās migrācijas plūsma, kurai tuvojamies.
Taču ir novadi, kur pēc desmit gadiem iedzīvotāju skaits drīzāk būs samazinājies vēl par vairākiem desmitiem procentu. Tieši tāpēc, ka nācija kļūs bagātāka un cilvēkiem paveras izvēles iespējas.
Vēlme labāk izprast dažādu eksporta nozaru devumu Latvijas iedzīvotāju ienākumos un arī to, kā pasaulē nopelnītās naudas dzīvības enerģija uzsūcas dažādās apdzīvotās vietās, mani mudināja pirms vairākiem gadiem sākt vākt datus par nozaru uzņēmumu izmaksātajām algām, ko gandrīz precīzi atspoguļo VSAOI dati. Ciemu un pilsētu pastāvēšana ir atkarīga no to spējas pelnīt naudu pārējā pasaulē, tajā skaitā pārējā Latvijā, radot eksportspējīgas preces un pakalpojumus. Tas parāda dažādu pilsētu un novadu patieso ekonomisko jaudu, vilktspēju un gudrību.
Ar piebildi, ka metode var nebūt gluži taisnīga pret vismazākajiem novadiem, starpība starp novadu eksportā nopelnīto naudu uz vienu iedzīvotāju Latvijā atšķiras pat 80 reižu. Starpība starp rajoniem, kuri ir ieskicēti VARAM piedāvātajā nākotnes kartē (dēvēšu šeit tos par Pūces rajoniem), ir vairāk nekā 13 reizes. No Latvijas vidējā rādītāja divi vājākie rajoni (Ludzas un Balvu) atpaliek četrkārt.
Jau esošie kontrasti nav vienīgā bēda. Ļoti atšķiras arī struktūra, kas savukārt ir skarbs mājiens par iespējamu kontrastu padziļināšanos nākotnē. Bagātākās vietas pelna ar dinamiskām nozarēm vai veiksmīgiem nozaru segmentiem. Informācijas tehnoloģiju eksporta sniegtie ieņēmumi piecos gados ir vairāk nekā divkāršojušies. Lielā mērā tāpēc piecu gadu laikā eksportētāju izmaksātās algas Rīgā pieaugušas par 53%, Pierīgā par 51%, bet Latgalē par 30%. Es cienu lauksaimniecības devumu ekonomikā, bet tas augs lēnāk nekā ekonomika kopumā.
Ne visiem ir jāsēž pie datora — pilsētu un novadu veiksmes stāsti ir ļoti dažādi. Nevienai citai vietai Latvijā nebūtu tik viegli iztikt bez lidostas radītās nodarbinātības kā Mārupei — blakus Rīga, pašiem attīstīta un daudzveidīga rūpniecība, IT un citi pakalpojumi. Taču lidosta šeit ir un būs. Otrajā vietā Pūces rajonu topā (eksporta ienākumi uz iedzīvotāju) ir Olaine ar tās lielo un daudzveidīgo rūpniecību. Seko Rīga, tad Valmiera — rūpniecības čempione lielo pilsētu starpā, tad Ventspils, kurā joprojām galvenais ienākumu avots ir transports, lai arī rūpniecība attīstās strauji, pēc tam Liepāja. Starp Pūces rajoniem, kas ir virs vidējā līmeņa, ir arī Dobele — eksporta diversifikācijas līderis starp rajoniem, kuru centrā nav kādas no lielajām pilsētām.
Spēcīga ir arī Smiltene, kurā ļoti izteikti dominē meža nozare (mežsaimniecība un kokapstrāde), taču tās uzņēmumi šeit ir ļoti spēcīgi un cits citu lieliski papildinoši. Vidējo rādītāju pārsniedz arī viens no Latgales rajoniem — Līvāni, kurā gandrīz pusi kopējā aprēķinātā eksporta algu fonda veido divi diezgan nelieli, bet bagāti optiskās šķiedras ražošanas uzņēmumi. Kopumā no 13 labākajiem rajoniem gandrīz puse (seši) ir Rīgas reģionā. Galvaspilsētas apkārtnes apvidi ir straujas rūpniecības attīstības zona, kur satiekas divi darba tirgi — no vienas puses, ierodas speciālisti un biroju darbinieki, no otras puses, ražošanā strādājošie.
Kontrasti pašreizējo novadu robežās veido diezgan līdzīgu ainu, tikai kļūst acīmredzamāks darba un dzīvesvietu dalījums. Ir vietas, kuras var atļauties atrasties saraksta lejasgalā. Baldones novadā vai Jūrmalā uz vienu iedzīvotāju ražo ļoti maz, bet kuru tas uztrauc? Alsungā vai Dagdā gan vajadzētu uztraukt, pat ļoti. Iespējams, ka šajās vietās var būt vislielākā pretestība reformām. Jo vājāk attīstīta komercija, jo lielāka atkarība no pašvaldības un ar tās lēmumiem radītajām darbavietām.
Lielie kontrasti starp novadu un pilsētu ekonomisko jaudu, no vienas puses, biedē, no otras puses, dod cerību. Vietas, kuras prot pieslēgties pasaules ekonomikas dzīvības dzīslām, gan velk uz priekšu pārējo valsti ar nopelnīto naudu, gan dod iespēju stagnējošu un nereti arī slikti pārvaldītu pašvaldību iedzīvotājiem pārcelties citur. Ciemu un pilsētu bojāeja ir skumja, bet cilvēku nīkšana bezdarbībā ir lielāks ļaunums.
Tas nenozīmē, ka es mudinu pilnībā paļauties uz šādu darvinisku scenāriju nākotnes ekonomiskās ģeogrāfijas noteikšanā. Latvijas teritoriju galvenokārt veido vietas, kuras nevajag glābt — Rīga un vēl dažas pilsētas —, un vietas, kuras vairs nav iespējams glābt. Reforma var citā vēstures trajektorijā ievirzīt dažus reģionu centrus, kuru nākotne šobrīd svārstās uz naža asmens. Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku vienai globālai pakalpojumus eksportējošai lielpilsētai, kā arī padsmit, varbūt pārdesmit ražošanas centriem pārējā Latvijā, kā arī dabas resursu nozarēm pārējā teritorijā.
The post Latvija — kas var, un kas nevar? appeared first on IR.lv.