No jūras uz Vidzemes sirdi
Zaļo dzelzceļu maršruts Ainaži—Valmiera: ekspedīcija pa vēsturiskā šaursliežu dzelzceļa uzbērumu gar veco staciju ēkām un citām pērlēm no Ainažu mola līdz Dzelzs tiltam pār Gauju Valmierā
The post No jūras uz Vidzemes sirdi appeared first on IR.lv.
Zaļo dzelzceļu maršruts Ainaži—Valmiera: ekspedīcija pa vēsturiskā šaursliežu dzelzceļa uzbērumu gar veco staciju ēkām un citām pērlēm no Ainažu mola līdz Dzelzs tiltam pār Gauju Valmierā
Bērnību pavadīju pie dzelzceļa, tāpēc viss, kas saistīts ar gulšņu smaržu, sliedēm un vilcieniem, man ir īpaši mīļš. Pārgājienos eju jau gadiem, bet par Zaļajiem dzelzceļiem uzzināju tikai nesen… un aizrāvos ar šo ideju! Izzinot maršrutus, iespaidu ir sakrājies tik daudz, ka dalīšos ar tiem līdz pat rudenim!
Ja šovasar rodas vēlme apceļot Latviju maksimāli zaļā veidā, gudra izvēle ir Zaļo dzelzceļu tīkls, kas mūsu valsts teritorijā un Dienvidigaunijā veido aptuveni 700 km garu kopēju velo un kājāmgājēju maršrutu, un tapis, sadarbojoties Vidzemes un Igaunijas pašvaldībām. Lielākoties tas ved pa bijušajām vai gar esošajām dzelzceļa līnijām, kas pielāgotas aktīvā dzīvesveida mīļotājiem un lepojas ar daudzām tūrisma pērlēm pa ceļam. Pati maršrutu izpētē esmu devusies pārgājienos, velobraucienos un izjādē zirga mugurā, taču Zaļie dzelzceļi ir piemēroti arī nūjošanai, skriešanai, un pat braucieniem suņu pajūgos.
Ērtības, vērtības
Zaļie dzelzceļi pamatā ved pa uzbērumiem, kas ilgus gadus slīguši aizmirstībā un kam nesen atjaunots segums. Vietām tā var būt taciņa, vietām stiga vai meža ceļš, vēl citur — pieblietēts grants ceļš. Nomaldīties ir grūti, jo ceļi ir taisni, nepārprotami un marķēti ar kilometru stabiņiem. Interesanti, ka zaļā domāšana izpaužas arī marķējuma risinājumā. Tas izvietots uz vecajiem dzelzceļa gulšņiem, kas tagad, vertikāli ierakti zemē, pieredz otro dzīvi.
Infrastruktūras uzlabošanas darbi turpinās joprojām: nozīmīgos pieturpunktos ierīkoti info stendi ar kartēm par tuvumā esošajiem apskates objektiem un fotoattēliem par dzelzceļa kādreizējo spozmi, tūristu ērtībai padomāts par atpūtas vietām, tāpat punktos, kur ceļu šķērso upe, uzstādīti glīti koka tiltiņi ar margām.
Pagaidām Zaļie dzelzceļi ir jauni, mazapgūti un atrodas nomaļus no šosejām, tāpēc reizēm 20—30 km posmā neizdodas satikt nevienu cilvēku. To lielākā vērtība ir klusums un miers. Pēc maniem novērojumiem, ierasta ainava Zaļo dzelzceļu malās ir govis, stirnas, zaķi, dzērves, lakstīgalas un brīnumdaudz neskartas dabas. Izcila iespēja aizmukt no atpūtnieku pūļiem — paradīze vienatnei, ceļa pārdomām un meditācijai.
Gan malku, gan cilvēkus
Viens no skaistākajiem Zaļo dzelzceļu maršrutiem sākas pie Ainažu mola un noslēdzas Valmierā. Kaut arī pa gaisa līniju distance ir ap 85 km gara, tās kopgarums, ieskaitot atzarojumus, ir iespaidīgs — 125 kilometri. Jautāsit, kur te ir bijis dzelzceļš? Pirmie pāris kilometri sakrīt ar veloceliņa Euro Velo 13, Dzelzs priekškara maršrutu; tālāk tas no piejūras iegriežas dziļi sauszemē pa vēsturisko 750 mm šaursliežu dzelzceļa līniju, kas savulaik savienoja Ainažu ostu ar Valmieras staciju un turpinājās līdz Smiltenei.
Līniju atklāja 1911. gadā. Vēstures annāles liecina, ka dzelzceļa būvniecības finansēšanā piedalījusies Staiceles papīrfabrika un Kocēnu alus brūzis. Preču pārvadājumos figurēja malka, akmeņi, akmeņogles, mākslīgie mēsli, sviests un kartupeļi. No Smiltenes līdz Valmierai vilciens brauca pusotru stundu; no Valmieras līdz Ainažiem čunčināja piecas stundas. Vēlāk tika uzbūvēts īpašs ozolkoka motorvagons pasažieru pārvadāšanai. Vagonā ierīkoja 34 mīkstas sēdvietas, un tas bija sadalīts smēķētāju un nesmēķētāju zonās.
Otrā pasaules kara laikā šajā līnijā tika uzspridzinātas daudzas stacijas ēkas, bet pēckara gados sašaurinājās transportējamo preču klāsts — malkas, būvmateriālu un kūdras pārvadāšana kļuva neizdevīga. Pasažieri arvien biežāk sāka izmantot autobusu pakalpojumus. No pagājušā gadsimta 70. gadiem dzelzceļa līniju pa posmiem pakāpeniski likvidēja un sliedes demontēja. Pēdējo posmu Puikule—Dauguļi slēdza 2000. gadā, kad to pārstāja izmantot Zilākalna kūdras fabrika.
«Dabā» maršrutu apvij spēcīga pagātnes elpa. Daļa bijušo stacijas ēku ir pārveidotas dzīvojamās mājās, daļa — rodamas vairs tikai melnbaltās fotogrāfijās. Arī ausij neierastie pieturu nosaukumi (Salace, Lagaste, Zonepe, Mežkadaga) no kartes izgaisuši. Par faktu, ka te kādreiz pulsējusi svarīga transporta artērija, kurai apkārt notika rosība, vedina domāt ne tikai stāvais uzbērums, bet arī peronu paliekas, vecu gulšņu krāvumi, ābeļu puduri ap zālē ieaugušiem dzelzceļa ēku gruvešiem un aku grodi.
Purvi, muižas un pilis
Vietu, kur Zaļajos dzelzceļos priecēt acis un sirdi, ir atliku likām. Ievadam — pastaiga pa Ainažu molu, ekskursija pa Jūrskolas muzeju, pusdienu pauze Sarkano klinšu pakājē. 22. kilometrā dabas mīļotājus sagaida Niedrāju—Pilkas purva taka, savukārt 30. kilometrā — gleznainā Pāles ūdenskrātuve. Velobraucējiem vai dūšīgiem «kājiniekiem», kas tajā pašā dienā spēj sasniegt 40 km attālo Puikuli, noteikti jāiegriežas Purezera dabas takā un Puikules muižā.
Otrās dienas programmā var iekļaut Ozolmuižas pils parku, izmetot loku pa Zaļo dzelzceļu atzaru. Netālajos Dikļos gan būs jāuzkavējas mazliet ilgāk, jo te koncentrējas vesels lērums tūristam tīkamu objektu, piemēram, Dikļu pils, Vika pasaku parks un Neikenkalna dabas koncertzāle, kur pirms pusotra gadsimta kārts šūpulis pirmajiem latviešu Dziesmusvētkiem.
Pie 60. ceļa kilometra ir vērts nogriezties pa kreisi, kur pāri laukiem slejas Zilaiskalns, savukārt 75. kilometrs ir ievērojams ar Mujānu viduslaiku pilsdrupām un Balto torni. Kocēnos nepalaidiet garām dižo Kokmuižas pils kompleksu, un tad jau klāt arī Valmiera, kuras apskatei prātīgi būtu atvēlēt atsevišķu dienu. Ekspedīciju iesaku simboliski noslēgt pie tērauda konstrukcijas Dzelzs tilta pār Gauju, netālu no Ģīmes dabas takas — tautā sauktais Dzelzītis ir industriālā mantojuma objekts, iemīļota valmieriešu pastaigu vieta.
Pēc vēlēšanās maršrutu var apgriezt kājām gaisā — startēt Valmierā un finišēt Ainažos. Tādā gadījumā uz sākumpunktu tiksit «zaļākā» veidā — braucot ar vilcienu (ērtāk pārvadāt velosipēdu). Ja arī mājup kārojas vizināties kā vilciena pasažierim, Zaļo dzelzceļu krustojumā Puikulē tālāk jābrauc pa kreisi, sekojot līnijai Rūjiena—Lāde cauri Limbažiem uz Skultes staciju. Šo Zaļo dzelzceļu posmu pētīšu kādā no nākamajiem numuriem.
Praktiska informācija
Nokļūšana turp: ar autobusu no Rīgas uz Ainažiem
Nokļūšana atpakaļ: ar vilcienu vai autobusu no Valmieras uz Rīgu
Maršruta garums: ~ 85 km/125 km (kopā ar atzariem)
Labākais laiks ekspedīcijai: ar velo — no maija līdz septembrim; ar kājām — visu gadu
Ceļvedis un karte: Greenrailways.eu vai tūrisma informācijas centros
Ieteikums: lai arī Zaļie dzelzceļi ved cauri lauku apvidiem un maziem ciematiem, kur atrodas veikali un naktsmītnes, par ēdamo, dzeramo un nakšņošanu parūpējies laikus!
Vēsturiskās staciju ēkas: Ainažos, Ārciemā, Puikulē, Dikļos un Kocēnos
Ko vēl apskatīt pa ceļam: Ainažu bāka, Pāles novadpētniecības muzejs, Ārciema brīvdabas baznīca, tilts pār Briedi, zirgaudzētava Kocēni, Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca, Gaujas stāvkrasti
Foto — Nils Smelteris un no Vidzemes Tūrisma asociācijas publicitātes materiāliem
The post No jūras uz Vidzemes sirdi appeared first on IR.lv.