Pazemējuma galerija
Stāsts
The post Pazemējuma galerija appeared first on IR.lv.
Stīvens Dž. Faulers (Steven J. Fowler, 1983) ir britu rakstnieks un mākslinieks, redaktors un radošās rakstīšanas pasniedzējs Kingstonas Universitātē, Kingstonas Rakstnieku centra direktors. Izdevis vairākus dzejoļu krājumus. Tulkots 22 valodās, veidojis kopdarbus ar 90 māksliniekiem. 2019. gada aprīlī notikušā festivāla Eiropas dzejas festivāls: Latvija Londonā direktors. Šis stāsts iekļauts radikāli inovatīvās literatūras antoloģijā Liberating the Canon: An Anthology of Innovative Literature (Dostoyevsky Wannabe Experimental, 2018); lasītāji noteikti pamanīs neparasto izteiksmi un pieturzīmes. Viens no literatūras periodikas uzdevumiem — dot «skatuvi» dažādiem meklējumiem un eksperimentiem, arī tādiem, par kuru panākumiem vēl nav iespējams spriest.
«Un tomēr šo slīkšanu telpā pavadīja neierasts konkrētā pieaugums, mēs bijām kosmosā, bet it kā kaut kur biedējoši konkrēti, kur katra detaļa ir iepriekš noteikta.» Vitolds Gombrovičs. Pornogrāfija
Varēju redzēt viņu guļam rāmi, it kā sāpes no viņa atkāptos, ja izdotos būt pilnīgi nekustīgam. Šķita, ka viņš uz mirkli rod šo atvieglojumu, viņa seju sedza pulsējošs karstums, klādams bargās, nepiekāpīgās ciešanas, kas pirms pāris mirkļiem bija viņu piemeklējušas. Bet tad viņš atkal pakustējās, ne tā, lai tas tikai, līdz trieciens ķermeņiem, pārciestā trīcošās atbalsis, bet atmiņas, kaut kas atblāzmoja viņa sejā, it kā viņš kaut ko atcerētos. Paskatījos augšup, virs viņa, nekā, tikai parasti koka griesti. Apdarināts betons. Varbūt viņš atcerējās rīkus vai to viņam nodarītā darba vēstījumu. Viņš to iemiesoja savā prātā, aprakstīdams sev instrumentu apveidu, garumu un krāsu tur, kur tie bija ķērušies klāt kājai, kur bija caurdūruši ādu, un virzienu, kurā bija sākuši šūt. Tā viņa ķermenis sakustējās, no brīvas gribas, un tas sakairināja kreveles uz rokām, kādas, es pieņēmu, klāja arī viņa muguru, un tās saplīsa sīkos, slapjos, sarkanos plankumos, kādēļ no attāluma izskatījās kā mikroskopā baktērijas vairojamies. Redzēju, ka daži šķidrumi bija dzeltenāki vai tādi izskatījās uz viņa ādas fona, varbūt caurspīdīgi. Tomēr apdegumu nebija, katras brūces veidols bija iecerēts, sīki krustiņi vai taisnas līnijas. Varēju saskatīt apdegumus uz rokām, ap pirkstu kauliņiem, un pirkstus, aizvien vēl pelniem apbirušus.
Citādi tukšajā kambarī bija četras gultas. Visas bija aizņemtas. Katru aizņemtību sedza balts talārs, kā palags tiem pārklāts. Palaga krāsojums, no kreisās puses uz labo, kritās no spoža un tīra līdz gandrīz pavisam sārtam. Katrs aizņēmējs bija sasiets ar ciešām saitēm ap to labējo ķermeni, uz ko es vispirms ieciklējos. Biju pārliecināts, ka vistālāk pa labi es varēju metāla gabali uz ādas vai tajā.
Viņi gulēja pavisam bez skaņas. Kaut kādā ziņā klusums līdzinājās atvieglojumam, it kā četri aizņēmēji būtu pateicīgi. Varbūt tik vien kā netikt savainotiem šai brīdī. Raudzījos pēc gaismas avota istabā, bet nevienu nesaskatīju. Ne pie sienām, ne griestiem lampa nebija piestiprināta, un tomēr gaisma visā istabā bija līdzena, ne kakti, ne gultas, ne jumts nebija izgaismots vairāk vai mazāk nekā pārējie. Krāsas, neskaitot miesas krāsas, bija neizšķiramas, zila varbūt vai netīri zaļa. Vai pelēka. Vai okeāna krāsa, draņķīga laika krāsa. Acīm aprodot, sāku saskatīt ķermeņa vistālāk pa labi sīkākās kustības, acu kustības dobumos. Bet vēl izteiktāka bija šī straujā, šaudīgā kustība, jo bija tik cieši ierāmēta, dobumi acīmredzami bija smagi cietuši un bija aizpampuši melnos, apskrambātos zilumos. Sajutu pēkšņu slimības triecienu, un skaidrs, kaut gan šo ķermeņu brūces acis niezēja. Katrs skatiens, tā šķita, uz citiem, uz sienām atnesa nepārejošu sāpju lēkmi, jo to varēja izpaust vai vispār izbēgt.
Pirmajiem diviem aizņēmējiem pa kreisi acis bija cieši ciet, it kā iepriekš tās būtu plestas vaļā, burtiski, abiem bija purpursarkani savainojumi uz pierēm un vaigu galiem. Viņi tās cieši aizmiedza, it kā citādi varētu palikt akli. Iedomājos, varbūt trešais un ceturtais aizņēmējs patiešām pataisīti akli un ka straujie, izmisušie skatieni pēdējo gultās bija zaudētas redzes skatieni, meklējot kaut ko tumsā. Trešais ķermenis šķita kā pretodamies sasprindzis, samiedzis acis, it kā redzētu tuvojamies uzliesmojumus vai kādu braucamo drāžamies virsū. Kustības bija sīkas, izkoptas, mēģinātas, vienlaikus cenšoties nepārplēst griezumus, kas izrakstīja tā kailās kājas un rokas, un seju. Pēkšņās gaismas eksplozijas trāpīja tiem pa acīm, man arī plakstiņi šķita degam, un es nevilšus tos paberzēju.
Tad es ieraudzīju, uztverot šīs sīkākās detaļas, kādi tie bijuši secīgi novesti izmisuma stāvokļos, rūpīgā hierarhijā. Vai ar to mērīts viņu noziegumu smagums? Vai tas par laika plūdumu? Vai, tam notiekot, katrs saprata, kas viņus piemeklēs?
Vai katrs zina visļaunāko, tiem nolikto likteni? Līdz tam ceturtā gulta un liels atvieglojums zināt, ka tev drīz jānokrīt no konveijera. Ja vien nav citas galerijas.
Pirmā ķermeņa konvulsija, katra tā kustība, neraugoties uz relatīvo asiņu neesamību ārpus ādas, pielāgojoties jaunai sāpei, pulsējot ievainotajā, iecerēta neasiņot. Redzēju tā kreiso lielu, samelnējušu, tumši purpursarkanu. Sadragāts ar kaut ko, samiekšķēts. Ķermenis, cenzdamies tikt galā, cīnās ar iekšējo asiņošanu, infekcijām, kamēr dzīvība tiecās ieplūst atpakaļ tajā mirušajā un nolauztajā loceklī. Kauls acīmredzami bija lauzts, saplacināts kājā iekšā. Veidots tā, lai vērotājs no malas, varbūt pa labi no ķermeņa, vai tie, kas drīz būs pa kreisi, nespētu novērtēt kaitējumu. Varbūt tikai pirmajos brīžos pēc piesiešanas vai pēdējā ārā izvilkšanas. Varbūt šie ķermeņi ieradās bezsamaņā. Vienīgais ārējais kaitējums ķermenim vistālāk pa kreisi bija trūkstošie nagi.
Pamanīju traipu uz šīs kailās istabas grīdas un ieraudzīju, ka tie ir zobi. Ķermenis vidū pa kreisi bija tos izspļāvis, vai tie bija izkrituši no ierīces. Arī žoklis bija šķībs, tikai mazliet, bet redzami, nesalikts. Salauzts sitienā ar kaut ko smagu, es minētu. Pēdējais ķermenis bija viena vesela brūce, sarkana, pulsējoša masa, savukārt pirmie divi bija skaidrām kontūrām, vietām pat sadzijuši. Otrā ķermeņa brūce šķita balta rētojuma, tukla un pietūkuša, ieskauta. Samanīju, ka tās bija sadzijušas un atplēstas no jauna. Iedomājos tos visus tagad stāvam, bez tiem palagiem, un kādi tie šķituši sev pašiem. Viņpus lepnuma, kas viņiem noteikti kādreiz bijis, varbūt tikai pateicīgi vairs nejust ādas saites. Bet šobrīd varēja samanīt, ka viņi ievilka tik daudz elpas un atvieglojuma, cik varēja, un tiešām šķita, ka viņi veras augšup, uz augšu, uz mums. Ieklausījos mazākajā troksnī, jebkurā vaidā vai vibrācijā. Jebkas, kas varētu liecināt par saukšanu. Tad sapratu, ka zem režģa, kur mēs mitām, bijušas durvis. Jo kā gan citādi kāds varētu iekļūt šai galerijā?
Skatoties lejup, sāku pamanīt izmaiņas krāsu tonī tukšākā amorfā, bezrobežu veidolā, kas šķita iezīmējamies no grīdas augšup līdz gultām un tad izklīda rāvienos un cirtienos pa grīdu. Tikai būt, redzēt lielo izmainītās krāsas pleķi, mana redze tad samana rotājumus uz grīdas un sienām. It kā šīs istabas daļas būtu tikko saliekušās vienas spīdošas, iespējams, toksiskas vielas graudiņa gaismā.
Pēkšņa kustība, varbūt tikai kāja, tikai kājas pirksts vienā no gultām, nevarēju saskatīt, no kuras, brīdināja mani par izmaiņām. Cik ilgi mēs viņus vērojam? Varbūt tikai sekundes vai daudz ilgāk. Gregs nekustējās, viņš nebija ne reizi uz mani paskatījies, lai samanītu manu reakciju. Viņa seja šķita bezkaislīga. Tas, ko sajutu šajā sīkajā žestā, bija nomācošas, dzīvnieciskas bailes. To skaidri atklāja smaka, kas sāka celties no istabas un ar pilnu spēku ietriecās manī. Sākumā, skatoties uz saspringušajiem un aizvien vairāk saspriegtajiem ķermeņiem lejā, es domāju — manis paša maņas kļuva jutīgākas, jo varbūt gaisā bija briesmas un pašaizsardzība. Drīz sapratu, ka smaka bija taustāmāka pa to, bet ne tik aizskaroša. Ne jau es biju devis pamatu zvēriem, bet tie gultās, kas bija iztukšojuši pūšļus un zarnas. Vismaz tā šķita. Nekāds miklums nepilēja, nekādas citas krāsas neredzēja. Pamanīt varēja tikai to, ka trešā ķermeņa rokas, samelnējušas no apdegumiem, bez nagiem un laikam dziļiem griezumiem plaukstā, visās pirkststarpās, šķita mēģinām aizsniegt tā cirksni.
Es soļus sadzirdēju ilgi pēc viņiem, vai tā šķita. Griezīgais atslēgas troksnis slēdzenē lejā, kur bija durvis, kā izrādās, šķita neiespējami skaļš. Ķermeņu lūpas sāka kustēties, dažādās saplaisātības un asiņošanas nolaistības stāvokļi, tā ka asinis sāka tecēt, mazliet un bagātīgi, spilgti, un krāsoja viņu lūpas kā lūpukrāsa. Iekšā ienāca mazs, uzkumpis stāvs, tumšzilu priekšautu apsējies, nesdams spaini un baltu plastmasas kasti. Tas bija uzlicis baltu parūku, vai tam bija cirtaini balti mati, cieši galvai piekļāvušies, vienāda garuma. Tas nevarēja būt garāks par piecām pēdām. Zem priekšauta bija mazliet gaišāki zilas krāsas kleita. Tā bija gana gara, lai es nespētu saskatīt kājas. Ķermeņi pamanāmi sašļuka, kaut nedaudz, bija pamanāms, ka viņi ir atviegloti.
Sākumā stāvs šķita piedauzīgs, varbūt tāpēc, ka šķita — tas var kustēties, kā grib, kamēr neviens cits nevarēja. Tomēr tas neko daudz nekustējās vai varbūt nespēja. Tā galva šķita saplūstam ar ķermeņa augšdaļu, ja ķermeņa augšdaļu varētu nošķirt no apakšdaļas. Tas sasmailinājās no matiem līdz grīdai un šķita ko meklējam. Tad tas nolika kasti zemē un izvilka ārā no kastes aerosola pudeli. Tas izšļāca kaut kādu šķidrumu uz nelielu grīdas pleķīti un tad noliecies biedējošā ātrumā izmantoja saslaucīja aerosolu. Un tad, ne reizi nemainot seju, ar kuru tas bija seju pret, it kā tas būtu piestiprināts pie sliedēm vērties tālākajā sienā, tajā pašā virzienā kā mēs, sāka appūst pirmās gultas ķermeņa pēdas un kājas. Izšļāca ko līdzīgu tīrīšanas šķidrumam uz ķermeņa kājām un tad noslaucīja. Slaucīšana virzījās augšup pa kāju un uz samelnojušās ādas, un ķermenis sataisīja vaļā muti.
Apkopējs secīgi nodarbojās ar visiem četriem aizņēmējiem. Laiku pa laikam aerosola pudeli uzpildīja no jauna, un tad tā šļāca sīkām darbībām, vienīgā īstā kustība istabā, sodošs strūklas spēks. Reizēm slaukot kreveles nonāca nost, atstājot aiz sevis griezumus vai sārtus ādas gabalus. Citkārt tās asiņoja. Reizēm tam nācās strutas slaucīt vēlreiz nost un darīt tā, līdz tās vairs nemitrojās. Reizēm, it kā nejauši, viņš pagrūda un pavilka ķermeņus, katrai šausmīgajai sīkajai izmaiņai izraisot neizmērojamas SĀPES. Ik reizi viņiem mutes klusi atvērās. Rīks, ko es pieņēmu, kaut nevarēju redzēt, tāda kā lupata, aizķēra viņiem roku pirkstus, kāju pirkstus, punus, švīkas un uzpampušus griezumus. Un tad ķermeņi vienā pēkšņā sviedienā bija pacelti, un muguras noberztas, pēcpuses noslaucītas. Kad reiz šķidrā netīrība bija noskalota un noslaucīta, tad ķermenim ļāva laisties guļus, un ar nesamanāmu ātrumu tiem pāri pārmeta jaunu palagu, kamēr veco ievilka iekšā. It kā to, kas bija apakšā, nevarētu atklāt svaigam gaisam. Vai kādam vērotājam.
Kad četri ķermeņi bija notīrīti, to plaušām redzami cilājamies zem palagiem, sviedri sajaucās ar jau tekošiem griezumiem, apkopējs atmuguriski aizgāja līdz kastei un izņēma dēlīti ar saspraudi un lapu. Pildspalva noklikšķēja, spalvas uz papīra skaņa, nospiedums uz dēlīša bija skaidri saklausāms. Ķermeņi kļuva rāmāki, varēju saskatīt, ka, slaukot trešā ķermeņa seju, apkopējs bija nobīdījis tā degunu, iepriekš iztaisnotu pēc salūšanas, un nu tas nosliecās pa kreisi. Kaut kādā veidā mani nepārsteidza, ka ķermenis šķita nemanām pārmaiņas. Pirmajā ķermenī plaušas nenorimās, neatsāka sekli elpot tikpat ātri kā citos. Kaut kāds miklums ap acīm, ar zilumiem, bet vaļā, ne pārāk pietūkušas, un, pabeidzis rakstīšanu, apkopējs, it kā attapies, aizgāja atpakaļ pie ķermeņa, izņēma kaut ko no kastes un uzlika drānu pār ķermeņa acīm un muti. Drāna bija balta, ne netīra, spilgtākā lieta istabā. To nolika maigi, pārklājot visu seju kā ar taukplēvi vai masku. Es tad pēkšņi iedomājos, kā tā seja izskatās? Kas bija tā seja zem drānas? Kāda vecuma un dzimuma? Un tomēr nespēju atraut skatienu no šīs apklātās sejas. Cilvēka sejas. Ar otru roku tas sāka liegi liet skaidru šķidrumu no nemarķēta trauka uz drānas. Ķermenis sarāvās, bet ne stipri. Burbuļošanu nedzirdēja, tikai vieglu saišu saspringšanu.
Tad sajutu, ka Gregs ir prom. Viņš vairs nebija man pie sāniem, bet aizgājis tikai pirms brīža, kamēr es biju piekalts. Redzēju viņa stāvu rāpojam man pa priekšu, un tā es sekoju. Šķita, mēs pāris mirkļos esam izkļuvuši atpakaļ dārzā, kaut tā nebija, un purpursarkanā saule, tikšķēdama debesīs, pēkšņi šķita pavisam traumatiska, kādu briesmīgu ciešanu dzīta, nevis mašīna vai virtuāla nedzīvība. Man kājas sāpēja no tupēšanas, un, atbildot uz to, es izvicināju rokas. Gregs bija atgriezies savā vietā kaktā un sēdēja bezkaislīgi, es pieņemu, gaidīdams, ka es viņam pievienošos. Neiespējami šķita man tā darīt, pilnībā izgaismotam, spējīgam vēzēt rokas, jūtam kājas atlabstam, nejust ne izsalkumu, ne slāpes, ne sāpes jebkādā veidā. Bet es to izdarīju un apsēdos.
Šodien tikai apkopšana, viņš teica.
Es redzēju.
Es neļautu tev redzēt citas dienas.
Vēl ne? es vaicāju.
Citas citas dienas nebūs, viņš atbildēja.
No stiprās puķu smaržas man metās pavisam šķērmi. Šī mazā miera vieta, kur neviens ķermenis nebija apglabāts, man pēkšņi šķita kā botāniskais dārzs, tik ļoti neķītru krāsu un smaržu pildīts. Tik mākslīgs, gluži atšķirīgas izcelsmes augu piepildīts. Banānkoka lielais, zirnekļveidīgais kupols uzdzina man šausmas, un jasmīna smarža apvainoja.
Zini, tie ir īsti, viņš teica.
Es zinu, es teicu.
Augi, viņš teica.
Sekoju viņa balss modulācijai pie vārda «augs», ieskatīdamies viņam sejā, un sapratu, cik reti to darīju. Viņa ilgā, drūmā pacietība, reiz tik nepakļāvīga, pat vāja, manās acīs nu šķita auksta un aristokrātiska, un intelektuāla. Redzēju trulu seju, ne labāku, ne sliktāku par citām. Viņš vērās tālumā viņpus dārzam, uz saulrietā uzmestu pīšļu vai matērijas drupatām. Vai tās šķita, tās varēja būt koku nobiras, laizdamās lejup.
Tu biji iepriekš pamanījis pīšļus, viņš teica.
No dedzināšanas krāsns?
Ko tur dedzina? Viņš atbildēja.
Muzeja priekšmetus, es teicu, kā man bija stāstīts. Papīrus, netīras
kartes, lietotas preces.
Viņš sarauca uzacis, un es sajutu viņa žesta mērķi, pirmo reizi rūpīgi ieskatoties lidojošajos pelnos. Netālu no mūsu dzīvojamajām istabām, šis mazais priekškambaris, ko vispirms noturēju par ģeneratoru, pēc tam par dedzināšanas krāsni, bija kaut kas cits, varbūt. Tie bija cietāki, biezāki nekā papīra vai cigarešu pelni. Pārsēji, izdalījumi, iekšas, Muzeja atkritumi, ko noturēja par koku sabirām, bezvēja dienās, kad biezu pelnu dūmi lidinājās caur pagalmu, kairinot rīkles. Nāsīs iesitās pūstošu koku sastāvējusies smaka, ausis piepildīja elektrisko vadu dūkoņa, sakarinātiem izraibinātiem apgaismes ķermeņiem. Mušu gan nebija dārzā. Ne zirnekļu tās apēst. Nekādu kukaiņu, nemaz.
Ir aizliegts būt atklātam.
Es to zinu, es atbildēju.
Tāpēc, pat tajās galerijās, palagi
jānomaina tik ātri.
Es klusēju. Viņš grasījās celties kājās un iet prom, un atgriezties savā postenī, todien pēdējā.
Vai viņi ir īpaši? es vaicāju. Vai viņi ir tie, kas sagrāva
Muzeju?
Nē, viņš atbildēja. Viņi ir par jaunu.
To pateicis, Gregs piecēlās, garās kājas aiznesa viņu prom no manis. Atpakaļ gaiteņos. Es sekoju, bet neredzēju viņu pagriežamies.
No angļu valodas tulkojusi Ingūna Beķere
The post Pazemējuma galerija appeared first on IR.lv.