Starp sapni un «feiko» realitāti

JRT izrāde Vēstures izpētes komisija nepiepilda nekādas gaidas. Autoriem ir pašiem savi stāsti un mērķi

Pēc piecarpus stundu izrādes ir pārgurums un izmisums, par daudz visa kā: nav piepildījies nekas, ko gaidīju (zinādama, ka iepriekš sadomāties nav vērts); ir vājprātīgi daudz neklasificējamas informācijas, kurā kopā jaucas sen pazīstamais ar labi aizmirsto un to, ko saprast vienkārši vairs nav spēka; ir bijušas zīmes, ko negribas atšifrēt, jo tad nebūs vērts dzīvot, un smiešanās par patiesībā taču traģiskām lietām. Izrāde «atnāk» lēnām. Kādā brīdī mozaīkas gabaliņi izrādās sakrituši pavisam negaidītā zīmējumā.

Padomju latviešu mīlestība

Alvja Hermaņa, Margaritas Ziedas un sešu aktieru — Gunas Zariņas, Ingas Tropas, Andra Keiša, Viļa Daudziņa, Kaspara Znotiņa un Jevgeņija Isajeva — kopdarbs Vēstures izpētes komisija, tāpat kā daudzi JRT kolektīvi tapušie iestudējumi, ir būvēts ļoti nesarežģīti: tas sākas ar rotaļu Kas dārzā, kas dārzā?, turpinās ar vienu lekciju un daudzām etīdēm, kuras caurvij trīs muzikālie motīvi — Raimonda Paula Mēmā dziesma, Varēja būt, bet nebij un Skota Makenzija San Francisco. Nekā sarežģīta nav arī tekstā. Sarežģīts ir zemteksts. Sen neatceros redzējusi izrādi, kur tieši tam būtu izšķirošā nozīme.  

Princips ir labi zināms — latvieši stāsta par sevi. Tikai šoreiz tie ir padomju latvieši, bet viņu stāsti ir par jūtām pret čeku. Arī intonācija ir pazīstama — tā pati Latviešu mīlestības vieglā pašironija, nevienu nenosodot, bet pieņemot, kāds nu tas cilvēciņš ir. Deminutīvs ir no svara, jo nav te varoņu, ir neskaitāmi dīvainīši, kuri tiek pāri slieksnim «tev nebūs par savu tuvāko ziņot» katrs savā veidā. 

Kāds no Gunas Zariņas tēliem — sieviete ar ģimeni — pārkāpj to slieksni un nokrīt bezsamaņā. Toties cita viņas spēlēta būtne — baltā lauku sirmmāmiņa — ierodas pati, lai no visas sirds, acīm labestībā starojot, pieprasītu bargāku sodu kaimiņam, «neizsūtīto budžu dēlam», kurš salauzis kolhoza traktoru. Andra Keiša «rabotjaga» dzēruma delīrijā iebļauj elektriskajā tējkannā savu nožēlu par skaidrākā prātā izteiktām ķecerībām. Jevgeņija Isajeva garā vājais ziņotājs, «duršlāgu» zem pižika pavilcis, lai pasargātos no naidnieku starojuma, pilnmēnesī nāk virsū čekistiem kā mella nakts. Ingas Tropas intermeitene dara savu darbiņu gan varietē dejotājas pieticīgajos spīguļos, gan Dziesmusvētku Nīcas sagšā tērpta. Pie skaidra saprāta te ir tikai Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa tēlotie čekas darbinieki — intelektuāļi ar psiholoģijas (un ne tikai) zināšanām, drusku noguruši un pilnīgi pārliecināti par sava darba nozīmību. 

Tas ir smieklīgi. Un biedējoši. Tas kaitina un aizvaino. Tas nogurdina un notrulina uztveri. Līdz brīdim, kad pēkšņi saproti: tā patiešām ir vājprātīga pasaule, kurā esam riņķojuši un, iespējams, turpinām to darīt joprojām. Taču tā virpuļo apkārt kaut kam pilnīgi citam.

Klusuma skaņas trakonamā

Jo izrādes kodols ir Kaspara Znotiņa «slepenās vēstures» pētnieka vairākos piegājienos lasītā lekcija par Rietumrīgu. Izrādās, pēc tām divām bezlielvaru dienām 1944. gada oktobra vidū notika ne tikai padomju karaspēka ienākšana, bet arī ASV karaflotes kuģu iepeldējiens Daugavas grīvā. Vēsturnieka lāzerkociņa norādēm sekojot, galvaspilsētas kartē iezīmējas brīvās pasaules ieslēgums padomju īstenībā. No Brīvības pieminekļa to nošķir Rīgas mūris, bet ziņas un citu apgādi tas saņem pa gaisu, jo Zaķusalā tapis lidlauks. Turp atgriežas trimdas mākslinieki un zinātnieki, un kultūras blīvums uz kvadrātmetru ir lielāks nekā jebkur pasaulē. Skan «puķu bērnu» dziesmiņa par ceļu uz Sanfrancisko, kur cilvēki būs laipni, viņiem matos būs puķes, bet gaisā — dīvainas vibrācijas. Tomēr aizvien no jauna atgriežas pavisam cita dziesma Varēja būt, bet nebij…  Kā nebij Vijas Artmanes karjeras Holivudā un vētrainā romāna ar Marlonu Brando vai kādu citu superzvaigzni. Toties bija nevienai varai nepakļāvīgā iekšējā brīvība, par ko pirms gadiem JRT bez vārdiem stāstīja izrādē Klusuma skaņas. 

Tieši par to, man liekas, ir gribējis atgādināt režisors Alvis Hermanis un aktieri. Par katra cilvēka «iekšējo», neokupējamo «Rīgu» ārprātīgā, «feikā» pasaulē, kurā bija jādzīvo un kur viltots vai viltojams varēja izrādīties viss — pagātne, draudzība, kartītes, nojēgumi par labu un ļaunu.  

Stāsts par Rietumrīgu ir mans «sausais atlikums» no šīm garajām stundām. Tas nemazina iebildes un neatceļ jautājumus. Joprojām domāju, ka daudzo etīžu koncentrēšana tikai palielinātu izrādes iedarbību. Bet tas ļauj paraudzīties uz pagātni un tagadni no pavisam citas perspektīvas un strādāt pie iekšējās Rīgas paplašināšanas, nevis tikai cīnīties ar nenotveramiem pagātnes rēgiem.

oooo

Vēstures izpētes komisija. Nākamās izrādes 27. un 28. aprīlī. Izpārdots.

The post Starp sapni un «feiko» realitāti appeared first on IR.lv.