Viņi ir mūsējie
Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši bērnu ar veselības traucējumiem, no kuriem gandrīz puse mācās speciālajās skolās. Pie kā noved bērnu izolēšana, un kāpēc nolemts līdzšinējo bērnu invalīdu izglītošanas kārtību izjaukt līdz pašiem pamatiem?
Bērzupes speciālā internātskola, kurā mācās 78 bērni, atrodas Annenieku pagastā nomaļā vietā līdzās baznīcai un seniem kapiem. Kad atskan skolas zvans, trīs pusaugu puikas izskrien laukā, demonstrējot trikus ar kendamu. Kamēr vien kāds skolotājs ir tuvumā, bērni ir jauki. Taču, kad pedagogu nav, dzirdu, kā viens dzenas pakaļ otram, rupji gānīdamies. «Mauka! Pediņš tāds!» atkliedz vajātais.
Skolā atzīst — daļa pusaudžu speciālajās internātskolās, kas kopš padomju laikiem darbojas bērniem ar speciālām vajadzībām, nokļūst uzvedības problēmu dēļ. Tātad grūti valdāmi bērni mācās internātskolās kopā ar bērniem, kuriem ir nopietni garīgās attīstības traucējumi. Tā nav tikai Bērzupes skolā, vecāku organizācijas un ierēdņi norāda — tā ir daudzviet.
Vienlaikus vairāk nekā puse no 12 tūkstošiem bērnu, kuriem diagnosticēto traucējumu dēļ vajadzīga palīdzība mācībās, iet visparastākajās skolās. Tikai 15 kilometrus no Bērzupes internātskolas ir Dobeles 1. vidusskola, kurā mācās divi skolēni ar kustību traucējumiem. Vienai no viņiem, Katrīnai (14), ir grūti patstāvīgi staigāt, ilgi rakstīt, skaidri un ātri runāt. Taču viņa ir centīga, meitenei ir labas sekmes un draugi skolā. Katrīnas un vēl 6393 bērnu pieredze liecina — bērni ar invaliditāti var mācīties parastajās skolās.
Pērn, izvētījot šo bērnu izglītības pieredzi, vairāku ministriju ierēdņi nonākuši pie secinājuma, ka pilnībā jāmaina līdzšinējā kārtība, kā mācīties bērniem ar speciālām vajadzībām. Jau pieņemts lēmums, ka no 2020. gada 1. septembra speciālās skolās mācīsies tikai tādi bērni, kuriem ir garīga rakstura, redzes vai dzirdes traucējumi. Tādu ir vairāk nekā pieci tūkstoši. Bet, lai pilnveidotu mācīšanās iespējas vispārizglītojošās jeb parastajās skolās pārējiem bērniem, valsts budžetā nākamajam gadam jāatrod deviņi miljoni eiro. Kas tad līdzšinējā kārtībā ir tik nepareizs, lai būtu vērts meklēt šādu naudu?
«Aizlaistie» bērni
«Lohs.» Tas uzrakstīts uz vecas ķieģeļu ēkas — vienas no trim, kurās izmitināta Bērzupes internātpamatskola. Visi skolas bērni ir no Zemgales: Dobeles, Auces, Jaunpils vai Tērvetes novadiem. Tikai 23 ik dienu pēc stundām brauc uz mājām, pārējie — vienīgi brīvdienās.
Līdz 1996. gadam šeit bija Annenieku pamatskola, taču nu jau 23 gadus te bērni mācās pēc divām speciālās izglītības programmām: viena ir bērniem ar viegliem, otra — ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.
Kopumā mūsu valstī ir deviņas dažādas speciālās izglītības programmas bērniem ar dažādiem traucējumiem — redzes, dzirdes, kustību, arī garīga rakstura. Izglītības ministrija norāda, ka bērnu izglītošana pēc speciālās programmas izmaksā divreiz dārgāk.
«Mums vairāk nekā parastajās skolās ir praktiskās nodarbības: mājturība, ritmika, ārstnieciskā vingrošana, logopēdija,» stāsta Bērzupes skolas direktora vietniece Anita Karlsone. Mājturības kabinetā redzu īstus galdniecības meistardarbus, un pedagoģe paskaidro — skolēni atsevišķās nodarbībās apgūst kokapstrādi, pavārmākslu, šūšanu. «Mēs bērnus gatavojam praktiskai dzīvei, lai viņi var par sevi parūpēties.»
Vidēji reizi divos gados kāds no audzēkņiem pāriet mācīties uz parasto skolu. Tas iespējams, ja agrā vecumā pedagogi un vecāki pastiprināti gādā par bērna mācīšanās spējām. «Šogad viens puisis no 6. klases aizgāja uz parasto skolu,» gandarīta ir Karlsone. Viņa lepojas, ka absolventu vidū ir jaunieši, kuri tālāk turpinājuši mācības profesionāli tehniskajās skolās. Tas esot liels sasniegums cilvēkiem, kuriem diagnosticēti garīga rakstura traucējumi. «Viena meitene strādā kafejnīcā Bikstos, viens puisis — Lido Rīgā,» saka Karlsone.
Kopumā mazā skoliņa atstāj jauku iespaidu. Taču Karlsone un kolēģi neslēpj acīmredzamo. «Mūsu skolā pašlaik ir kādi desmit bērni ar lieliem uzvedības traucējumiem,» saka pedagoģe. Vairums internātskolā nonākuši nevis pirmajā klasē, bet pārnākuši no parastās skolas jau 6. vai 7., kāds pat 9. klasē. «Kad šiem bērniem parastajās skolās jau izveidojušies uzvedības traucējumi, kad viņi ir pieraduši nemācīties, jo nav tikuši līdzi pārējiem, — tikai tad skolotāji un vecāki ir gatavi atzīt, ka ir grūtības šo bērnu izglītošanā. Mēs viņus saucam par aizlaistajiem bērniem,» stāsta Karlsone. «Ja vien šiem bērniem būtu pievērsta nopietnāka uzmanība, viņiem nebūtu jāpārnāk uz mūsu skolu.»
Viņa ir pārliecināta, ka šādiem bērniem vispār nav jāmācās kopā ar vienaudžiem, kuriem ir garīga rakstura problēmas. Taču, ja pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija ir ieteikusi mācīties pēc speciālās izglītības programmas, internātskolā bērns ir jāuzņem.
Kā Bērzupes internātpamatskolas skolotāji tiek galā ar šiem bērniem? «Dažādi. Strādājam ar vecākiem. Ir vecāki, kuri mūs atbalsta, bet ir arī vecāki, kuri saka — mēs uz skolu palaidām, ar pārējo tieciet galā paši. Galvenais mūsu uzdevums ir neļaut darīt pāri citiem bērniem.» Bet esot vairāki gadījumi, kad skolēni bijuši vardarbīgi. Taču pat situācijās, kad ierosināts kriminālprocess, speciālā skola — atšķirībā no parastās — nedrīkst izslēgt skolēnu. Taču motivēt viņus mainīties esot ļoti grūti.
Arī sabiedriskās organizācijās Dobelē un Ogrē, kuras izveidojuši bērnu invalīdu vecāki, stāsta — ne tikai Bērzupes, daudzās speciālajās internātskolās mācās bērni, kuriem ir uzvedības problēmas. «Mēs viņus saucam par sociāli ielaistiem. Ja veseli bērni, kuri auguši destruktīvās ģimenēs, ir vienā skolā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, tad… jūs saprotat, kas notiek,» stāsta Dobeles novada bērnu un jauniešu invalīdu biedrības Laimiņa vadītāja Kristīne Briede. Viņai ir aizdomas, ka šādās skolās ņirgājas par bērniem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi.
Greizā kārtība
Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase atzīst, ka diemžēl ir iespējama šāda situācija, kad bērni ar garīgās attīstības traucējumiem mācās līdzās vienaudžiem ar uzvedības problēmām. «Mēs bieži redzam, ka pašvaldību pedagoģiski medicīniskajās komisijās bērniem neiesaka speciālās programmas atbilstoši diagnozei,» saka Reigase.
Pašlaik valstī ir sarežģīta kārtība, kā noteikt, pēc kuras no deviņām speciālās izglītības programmām bērnam mācīties. Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija, kāda ir tikai viena valstī, izvērtē visus bērnus no 1. līdz 12. klasei, kuriem ir redzes, dzirdes, fiziskās attīstības un somatiskie traucējumi. Šīs komisijas uzmanības lokā ir arī bērni, kuriem pēc 4. klases atklāti mācīšanās, garīgās attīstības vai garīgās veselības traucējumi.
Savukārt 56 pašvaldību pedagoģiskās komisijas — tajās darbojas pedagogi, psihologi, logopēdi un vismaz viens ārsts — izvērtē visus pirmsskolas vecuma bērnus, kā arī visus skolas vecuma bērnus līdz 4. klasei, kuriem ir valodas, mācīšanās, garīgās veselības un garīgās attīstības traucējumi. «Tas tāpēc, lai pēc iespējas agrāk konstatētu traucējumus un bērni var mācīties pēc atbilstošas programmas,» saka Reigase.
Tomēr sarežģītā kārtība ir radījusi haosu. Pērn Pārresoru koordinācijas centrs secināja — pašvaldību pedagoģiski medicīniskajām komisijām nav vienotu kritēriju, pēc kuriem ieteikt vienu vai otru programmu, tās nesadarbojas ar skolām. Tās arī nekontrolē, vai vecāki ir parūpējušies, lai bērns mācās pēc ieteiktās programmas — nav nodrošinātas ne konsultācijas, ne atbalsts vecākiem.
«Kamēr bērni uzvedas labi, vienalga kāda viņiem ir diagnoze, vispārizglītojošās skolas viņus pieņem. Tikko uzvedība kļūst problemātiska, šīs skolas, pamatojoties uz bērnam noteikto diagnozi, cenšas no viņa atbrīvoties. Visbiežāk šie bērni nonāk speciālajās skolās,» saka Reigase.
Lielākoties problēmas tiek atklātas novēloti. Pērn Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija izvērtēja 703 bērnus, no kuriem 74% bija 5.—8. klases skolēni. Kāpēc skolotāji un vecāki šādus traucējumus atklāj tik vēlu? «Elementāri! Tāpēc, ka skolās vairs netiek galā,» atbild Reigase. Turklāt no šiem bērniem mācības pēc speciālās izglītības programmas noteiktas 546. Daļa bērnu nosūtīti uz komisiju, lai gan spēj mācīties parastā skolā. «Nupat kāda skola bija likusi braukt pie komisijas 7. klases puisim, kuram ir problēmas ar uzvedību. Bet mums nebija neviena iemesla viņam ieteikt kādu speciālo programmu,» saka Reigase, kura arī darbojas šajā komisijā.
Ir vēl kāds paradokss. Divās speciālajās internātskolās — Gaujienas un Upesleju — 88 bērni mācās nevis pēc speciālajām, bet vispārizglītojošām mācību programmām. Tas nozīmē, ka viņiem nav nekādu traucējumu. Ministrijā skaidro, ka Gaujienā šāda situācija izveidojusies vēsturiski, jo kādreiz tā bija internātskola bez vecāku gādības palikušajiem bērniem un tagad tajā mācās trūcīgo vai nelabvēlīgo ģimeņu atvases, kurām vajadzīgs internāts. Arī Upeslejās veselie bērni dzīvo tieši tā paša iemesla dēļ — lai tiktu internātā. Taču pērn mainīts Vispārējās izglītības likums, no 2020. gada 1. septembra speciālās skolas vairs nevarēs īstenot vispārējās izglītības programmas.
Vienlaikus mūsu valstī ir arī pretēja tendence — aizvien vairāk bērnu, kuriem ir diagnosticēti nopietni traucējumi, mācās parastās skolās.
Bērniem nav aizspriedumu
Katrīna (14) vienmēr ir mācījusies parastā skolā, bet pēc speciālas izglītības programmas, kas izstrādāta bērniem ar kustību traucējumiem. Līdz 6. klasei viņa gāja Dobeles Kristīgajā pamatskolā, bet pēc skolas apvienošanas mācības 7. klasē pērn sāka Dobeles 1. vidusskolā. Katrīna pati to nestāsta, bet viņas mamma Kristīne Briede gan atklāj, ka meita satraukusies, kā viņu pieņems jaunajā skolā. Meitenei ir bērnu cerebrālā trieka, grūtības patstāvīgi staigāt, ilgi rakstīt, skaidri un ātri izteikties. Lai mācītos, Katrīnai vajadzīga asistenta palīdzība. Kā bērni skatās uz meiteni, kura uz skolu nāk ar palīgu?
«Viņa ir forša!» saka kāda meitene, kad uzdodu šo jautājumu Katrīnas klasesbiedriem. Katrīna ir smaidīga, jauka un draudzīga. Klasē esot vairāki draugu pulciņi, arī Katrīnai ir savas draudzenes, ar kurām parunāties un satikties pēc stundām. Bet Sandru Ziemeli, kura jau otro mācību gadu ir Katrīnas mācību asistente, tīņi uztver kā labu sarunbiedru. «Piedalos visās stundās. Katrīnai ir grūtības ne tikai staigāt, bet arī noturēt pildspalvu. Mājasdarbus pildām kopā, un tieši šī iemesla dēļ sēžu arī stundās — lai saprastu mācību vielu!» stāsta Sandra. Alga gan neesot liela — 430 eiro «uz papīra». «Bet mani motivē prieks par darbu, patīk Katrīna un viņas ģimene,» saka Sandra.
Katrīnas mamma Kristīne devīto gadu vada Dobeles bērnu un jauniešu invalīdu biedrību Laimiņa, kas apvieno aptuveni 40—45 ģimenes, kurās kāds ir ar īpašām vajadzībām. Tāpēc Kristīne labi zina, kādas ir izglītošanās iespējas šādiem bērniem, un izstāsta, ka speciālās izglītības programmas var īstenot gan speciālajās skolās, gan parastajās. Dažkārt tajās bērniem ar speciālām vajadzībām nokomplektē atsevišķu klasi, bet citkārt viņi mācās kopā ar veselajiem vienaudžiem. 53% no visiem bērniem, kuriem ieteikts mācīties pēc speciālas izglītības programmas, mācās parastā skolā.
Kad Katrīna piedzima, bērniem ar cerebrālo trieku vēl nebija atvēlēta vieta parastajos bērnudārzos un skolās, tomēr viens no Dobeles bērnudārziem pēc ilgām diskusijām meiteni uzņēma. «Citu bērnu vecāki, iespējams, nebija priecīgi, jo saprata, ka manam bērnam auklīte un audzinātāja pievērsīs vairāk uzmanības,» stāsta Kristīne. Tomēr neviens atklāti nav iebildis.
Kad Katrīnai bija jāsāk mācīties, viņu uzņēma Dobeles Kristīgā pamatskola, kas strādāja gan pēc vispārizglītojošās, gan pēc speciālajām izglītības programmām. «Tieši tad, kad meita sāka iet skolā, valsts sāka apmaksāt asistentu darbu — tas bija 2011. gadā,» atceras Kristīne. Viņa to uzskata par labu pagriezienu iekļaujošās izglītības virzienā, jo asistents ļauj bērniem integrēties parastā skolā un sabiedrībā. Atzinumu par asistenta nepieciešamību sniedz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Parasti valsts apmaksātu asistentu piešķir tikai smagi slimiem un kopjamiem bērniem. Taču Katrīnai komisija piešķīra invaliditāti un nolēma, ka kopšana vajadzīga līdz 18 gadu vecumam.
Mācās kā visi, bet ar atbalstu
Ko īsti nozīmē speciālā izglītības programma bērniem ar kustību traucējumiem? Izrādās, Katrīna vienmēr ir mācījusies tieši to pašu, ko citi bērni. Vienīgā atšķirība — viņai mācībās ir dažādi atbalsta pasākumi.
Katram bērnam slimība izpaužas atšķirīgi, tāpēc atbalsta pasākumi jānosaka individuāli. Dobeles Kristīgajā pamatskolā pedagogiem jau esot bijusi pieredze, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības. «Bet, kad skolas apvienoja, sapratu, ka Dobeles 1. vidusskolā skolotāji var nebūt gatavoti darbam ar šādu bērnu. Jau pusgadu iepriekš sāku iet uz skolu, lai ar katru skolotāju individuāli izrunātu, kā ar Katrīnu strādāt,» stāsta mamma. Vidusskolas skolotāji Ir atzīst — lai gan teorētiski ir noklausījušies vienu, dažs arī vairākus lekciju kursus par speciālo izglītību, mamma devusi labu priekšstatu, kā strādāt tieši ar Katrīnu. «Piemēram, Katrīna raksta, bet lēnām. Ja pārbaudes darbā daudz jāraksta, var būt tā, ka viņa diktē, asistents pieraksta. Dažkārt viņai iedod par vienu uzdevumu mazāk nekā pārējiem. Sacerējumus, atstāstījumus un esejas viņa raksta datorā. Asistentam tajā ir ļoti liela loma. Bet jāpatur prātā, ka nedrīkst teikt priekšā,» stāsta mamma.
Katrīnai ir valodas traucējumi, tāpēc valodu stundās (latviešu, krievu, angļu) un matemātikā viņai palīdz vēl viens cilvēks — pedagoga palīgs. «Bez viņas nemaz nevarētu strādāt,» saka latviešu valodas skolotāja Solvita Ruņģe, norādot uz Inesi Janovsku-Ziu. «Ja stundas laikā viņa kaut ko nesaprot, es paskaidroju. Čukstus runājam. Katrīna sēž pirmajā solā, šķiet, nevienu tas netraucē. Mans darbs dod skolotājam vairāk laika strādāt ar pārējiem bērniem,» pastāsta Inese, pieredzējusi skolotāja, kura specializējusies darbā ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības. Pagaidām gan Dobeles 1. vidusskolā Katrīna ir vienīgā, kurai nepieciešama Ineses palīdzība. Skolā 6. klasē mācās zēns ar cerebrālo trieku, taču veiksmīgi tiek galā bez atbalsta.
Pēc skolotāju stāstītā, jebkurā skolā būtu vajadzīgi vairāki pedagoga palīgi, kas atvieglotu darbu ar bērniem, kuriem ir mācīšanās vai uzvedības traucējumi. «4. klasē ir puisītis, kuram palīdz kāda meitene, kas studē pedagoģiju. Viņa trīs reizes nedēļā palīdz latviešu valodas, dabaszinību un matemātikas stundās. Tas palīdz tādiem bērniem, kuriem vajag vairāk uzmanības nekā citiem,» stāsta skolotāja Edīte Kučinska.
Skolas direktore Sarmīte Marcinkeviča precizē, ka šī pedagoģijas studente ir viena no diviem skolotāju palīgiem, kurus skola algo no Eiropas Sociālā fonda projektā Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai iegūtās naudas. Tas turpinās tikai līdz nākamā gada 31. decembrim. Dobeles 1. vidusskola ir viena no 358 skolām, kurām sadalīti 32 miljoni eiro, lai algotu atbalsta personālu, finansētu individuālās konsultācijas, kā arī robotikas un jaunrades nodarbības. «Labāk būtu, ja būtu nevis daudzi projekti, kas visi kādreiz beidzas, bet štata vietas, kas paredzētas speciālajiem pedagogiem un skolotāju palīgiem. Lai cilvēki strādātu pastāvīgi. Vajag nevis projektus, bet sistēmu,» saka direktore Marcinkeviča.
Jautāta, vai Katrīna slimības dēļ nav kādreiz piedzīvojusi sliktu attieksmi, viņas mamma atbild — nē! Kā biedrības vadītāja viņa secinājusi — ja bērnudārzā vai skolā ir kāds ar speciālām vajadzībām, pārējie bērni iemācās kļūt iejūtīgi un izpalīdzīgi. Viņasprāt, daļa bērnu ar traucējumiem var mācīties vispārizglītojošās skolās, nevis izolētā vidē.
Vienīgais izņēmums — bērni, kuriem ir garīgās attīstības vai smagi veselības traucējumi. Pašlaik valstī ir 4944 šādi bērni. Viņiem vajadzīga īpaša pieeja, speciāli sagatavoti skolotāji un mācību vide. To Ir atzīst gan Laimiņā, gan bērnu invalīdu organizācijā Vecāki kopā Ogrē, gan skolotāji. «Bērniem pat ar viegliem attīstības traucējumiem vajadzīga individuāla uzmanība un palīdzība,» paskaidro Anita Karlsone no Bērzupes speciālās internātskolas. «Piemēram, 9. klases bērniem matemātika jāmāca 6. klases līmenī. Vienmēr ir jāgādā, lai būtu viegli uztverams teksts. Skolotājam jāpiestrādā, sagatavojoties stundai.»
Pārmaiņām vajadzīga nauda
Grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kas nosaka — no 2020. gada 1. septembra speciālajās skolās mācīsies tikai bērni ar garīga rakstura, redzes un dzirdes traucējumiem —, jau ir stājušies spēkā. Līdz ar to skaidrs — speciālo internātskolu skaits saruks.
Izglītības ministrijā gatavo arī jaunus valdības noteikumus par atbalstu bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās parastajās skolās. «Doma ir tāda, ka katram bērnam tiktu nozīmēti tieši tādi atbalsta pasākumi, kādi patiešām vajadzīgi. Tāpat esam paredzējuši, ka skolās strādā pedagoga palīgi, kuri palīdzēs šādiem bērniem,» stāsta Reigase.
Pašlaik Latvijas skolās strādā 218 pedagogu palīgi, vēl 136 — speciālajās skolās, bet 18 — bērnudārzos. Taču nav skaidrs, kādos gadījumos un cik daudziem pedagoga palīgiem jābūt katrā skolā, nav arī skaidri principi, kā atbalsta personālam palīdzēt mācību procesā. Pēc Pārresoru koordinācijas centra ieteikumiem, pedagogu palīgi būtu vajadzīgi arī bērniem ar uzvedības problēmām.
Labklājības ministrija ir piekritusi Pārresoru koordinācijas centra priekšlikumam paplašināt iespējas bērniem saņemt mācību asistenta palīdzību. Taču pagaidām ministrijas nav spējušas vienoties, kā organizēt asistenta atbalstu mācību procesā. Visi nepieciešamie grozījumi, lai mainītu gan atbalsta pasākumus, gan paplašinātu asistenta pieejamību, ministrijām jāsagatavo un jāiesniedz valdībā līdz šī gada novembrim. Paredzēts, ka tos izvērtēs kopā ar nākamā gada valsts budžeta projektu.
Pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas Pārresoru koordinācijas centrs ieteicis likvidēt. To vietā ieteikts veidot pilnīgi jaunu Pedagoģiski psiholoģisko atbalsta dienestu ar desmit struktūrvienībām visā Latvijā (divas Rīgā, pārējās — reģionālajos centros). Šo darbinieku uzdevums būs ne tikai sagatavot atzinumu, kādi atbalsta pasākumi vajadzīgi katram bērnam ar speciālām vajadzībām, bet arī gādāt, lai par to uzzina skolā un tajā pedagogi spēj nodrošināt iekļaujošo izglītību. Dienestam jābūt tiesīgam arī «monitorēt», vai bērni mācās atbilstoši ieteikumiem. Tas arī nodrošinātu supervīzijas pedagogiem, lai uzlabotu viņu darbu ar bērniem, kuriem ir uzvedības, attīstības vai psihiskie traucējumi. Šo dienestu ar tā filiālēm reģionos paredzēts pakāpeniski izveidot divu gadu laikā — 2020. un 2021. gadā.
Saeimas Izglītības komisijā ir izteikts atbalsts iecerētajām pārmaiņām. Taču Pārresoru koordinācijas centrs uzsver — izmaiņas varēs īstenot tikai tad, ja 2020. gada valsts budžetā valdība atradīs tam vajadzīgos vairāk nekā deviņus miljonus eiro. Četri miljoni vajadzīgi Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta izveidei, pārējā nauda — lai skolās noorganizētu plašākus atbalsta pasākumus, tajā skaitā algotu pedagogu palīgus, paplašinātu asistentu pieejamību, izglītotu skolotājus.
The post Viņi ir mūsējie appeared first on IR.lv.