Mājīgā skaidu smarža
Rēzeknē ražotās kokogles iecienījuši Francijas restorāni, bet pēc agrāro žogu sagatavēm pērn Lielbritānijā un Īrijā bijis tik liels pieprasījums, ka uzņēmuma Baibiņa apgrozījums pieauga par vairāk nekā miljonu eiro
Priekšstati ir mānīgi, un par to kārtējo reizi nākas pārliecināties, satiekot uzņēmuma Baibiņa izpilddirektori Baibu Katkovsku. Jaunās, elegantās dāmas neatbilstība kokapstrādes biznesa skarbajam tēlam ir tik liela, ka drošības labad pārvaicāju, vai Baibiņa tomēr nav skaistumkopšanas salons vai smalkmaizīšu ceptuve. Neesot vis, taču saistība ar augsta līmeņa pavārmākslu ir tieša. Rēzeknē ražotās kokogles ir pieprasītas Francijas restorānos. Un, lai pilnībā sagrautu manu arhaisko priekšstatu par kokapstrādes biznesu, Baiba smaidot piebilst: «Mūsu uzņēmuma ražošanas vienības pamatā vada sievietes, un viņām tas labi izdodas. Iespējams, tāpēc, ka šajā darbā jābūt gan prasīgam, gan arī saprotošam, bet vīriešiem ar pretēju lomu apvienošanu iet pagrūti.»
Uzņēmumu pirms 26 gadiem nodibināja Baibas tēvs Dainis. Tas notika dažus mēnešus pēc meitas piedzimšanas, tāpēc par nosaukuma izvēli galva ilgi nebija jālauza. Sākumā nelielā gaterī pie mājām Stoļerovas pagastā zāģēja sliežu gulšņus, palešu dēlīšus. Apjomi auga, dažādojās produkcijas sortiments, un vēlāk jau kopā ar partneri viņi izveidoja ražotni arī Rēzeknē. Tagad nostabilizējušies četri uzņēmuma darbības pamatvirzieni. Lapu un skuju koku zāģmateriāli, to skaitā žogu sagataves un mieti. Dažādu veidu palešu ražošana.
Stabila eksporta prece ir restorāna kvalitātes kokogles. Vēl uzņēmums nodarbojas ar nekustamā īpašuma apsaimniekošanu Rēzeknes speciālajā ekonomiskajā zonā.
Lietišķā biznesa māksla
Topošā izpilddirektore Baiba auga kopā ar Baibiņu un jau padsmitnieces vecumā skaidri zināja, ka strādās tēva uzņēmumā. «Man mīļākā ir svaigi zāģēta koka smarža, tā rada māju sajūtu. Protams, tā ir ražošana ar tai piemītošo rutīnu un ķibelēm, kas nekad nebeidzas. Tomēr bizness regulāri piespēlē negaidītas, sarežģītas situācijas, kurām ātri jārod risinājums, un tas ir aizraujoši. Jābūt gan lietišķai, gan radošai, jāpaļaujas uz skaitļiem un faktiem, taču jāieklausās arī intuīcijā,» savu izvēli skaidro Baiba.
Studijām viņa izvēlējās moderno valodu un biznesa studiju programmu Latvijas Universitātē. Pabeigusi mācības, atgriezās Rēzeknē, un sākās praktiskā biznesa studijas. Pirmos mēnešus gājis kā pa celmiem, «brīžiem bija sajūta, ka vispār neko nesaprotu», viņa atzīstas. Pieņemta darbā par direktora asistenti, Baiba skaitīja paletes, mācījās precīzi aprēķināt koksnes kubatūru, slēgt līgumus. Vērtīgākā skola bija iespēja kopā ar tēvu un pieredzējušajiem kolēģiem niansēs iepazīt ražošanas un preču realizācijas procesu. Praktiskā pieredze un zināšanas deva pārliecību par saviem spēkiem, un Baiba drīz vien spēja uzņemties aizvien atbildīgākus pienākumus, līdz visa uzņēmuma operatīvā vadība tika uzticēta viņai.
Vai straujā karjera ir apliecinājums tam, ka, labi apgūtu teoriju papildinot ar praksi, katrs var kļūt par veiksmīgu uzņēmēju? Baibas vērtējumā augstskolā vai kursos biznesu iemācīties nevar. Tas, ka labi zini spēles noteikumus, vēl nenozīmē, ka būsi labs spēlētājs. «Kokapstrāde ir ļoti konkrēta nozare — iemācīties izrēķināt, cik produkcijas jāsaražo un par kādu cenu jāpārdod, lai darbs nestu peļņu, nav grūti. Taču ar to ir daudz par maz, virkne apkārtējo notikumu var gluži negaidīti ietekmēt biznesu. Sākot ar klimata pārmaiņām, Brexit vai Covid-19, beidzot ar viena darbinieka cilvēcisku kļūdu. Un tad, kad atbildīgi lēmumi jāpieņem situācijā ar vairākiem nezināmajiem, var nojaust — vai tev ir vai nav tas uzņēmēja gēns. Jo šādos brīžos jāliek lietā visi resursi: pieredze, zināšanas, intuīcija, drosme riskēt,» secina Baiba.
Krīžu recepte
Uzņēmuma Baibiņa vēsturē būtiskākie pavērsieni notikuši akurāt krīžu laikos. Pirms 12 gadiem ekonomikas krīzē pieprasījums pēc kokmateriāliem kritās dramatiski un šķita, ka uzņēmumu nāksies slēgt. Taču, sākot jaunu darbības virzienu — palešu ražošanu — un atrodot jaunus tirgus, izdevās ne tikai izbēgt no bankrota, bet ievērojami kāpināt ražošanas apjomus un radīt jaunas darbavietas.
Baibiņa bija pirmais uzņēmums Baltijā, kas sāka augstas kvalitātes kokogļu ražošanu, izmantojot pirolīzes tehnoloģiju. Tas prasīja nopietnas investīcijas. Iekārta, kas nodrošina kontrolētu koksnes dedzināšanu augstā temperatūrā, pirkta Nīderlandē. Šādi iegūtas kokogles deg ilgāk, tām ir liela siltuma atdeve un minimāls piesārņojums. Tās paredzētas lietošanai profesionālās grila iekārtās, un lielākā daļa Rēzeknes kokogļu, rūpīgi iepakotas papīra maisos, dodas uz Francijas restorāniem. Ēdināšanas bizness pandēmijā piedzīvo grūtus laikus, bet kokogļu krāsns, izrādās, kuras visu diennakti un bez brīvdienām. «Parasti ziemas mēnešos franču izplatītājs iepērk rezerves vasaras sezonai. Spriežot pēc pasūtījuma apjomiem, turienes krodziniekiem ir optimistiskas prognozes par gaidāmo pavasari. Neliela pauze ražošanā mums bija tikai pirmajā Covid-19 vilnī pagājušajā pavasarī,» stāsta Baiba. Latvijas tirgu Rēzeknes kokoglēm pagaidām neizdodas iekarot, jo tām ir augstāka cena, tāpēc ir tikai neliels, bet stabils patērētāju loks.
Vēl viens nozīmīgs pavērsiens uzņēmuma darbībā saistīts ar nesen sākto žogu sagatavju ražošanu. Baiba brīvi runā četrās valodās, tāpēc kontaktu uzturēšana ar pasūtītājiem un jaunu tirgu meklēšana ir viņas lauciņš. Pirms diviem gadiem viņa brauca Lielbritānijas un Īrijas izplatītājiem piedāvāt žogu mietus un dēļus. Gandrīz visur tirgotāji tūdaļ sacīja — labi, bet vai varat piedāvāt arī žogu konstrukcijas? «Pirmajā brīdī nodomāju — diez vai varēsim… Mums nebija ne iekārtu, ne pieredzes, lai to darītu. Pirkt jaunus darbgaldus, pieņemt papildu darbiniekus, nezinot, kā būs ar realizāciju pēc Brexit? Tomēr nolēmām riskēt, un žogu sagataves tagad ir uzņēmuma vadošā eksporta nozare, kas devusi 20 jaunas darbavietas un ievērojami palielinājusi apgrozījumu,» ceļu no idejas līdz tās īstenošanai iezīmē Baiba. Viņa vēl piebilst, ka lielie iepirkumu apjomi pērn varētu būt saistīti ar britu izplatītāju centieniem radīt uzkrājumus pirms Brexit, taču pagaidām nekas neliecina, ka žogu ražošana šogad būs jāpiebremzē.
Stīvais un reibinošais bizness
Izejmateriālu Baibiņa iepērk no lielākajiem Latvijas mežizstrādātājiem, bet žogu līnijai nepieciešamo koksni importē no Baltkrievijas. Gatavo produkciju eksportē uz Franciju, Itāliju, Vāciju, Lielbritāniju, Īriju, Beļģiju, Nīderlandi, arī kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu. Biznesa kultūra dažādos Eiropas reģionos, protams, atšķiras, un Baiba uzsver, ka būtisks veiksmīgas sadarbības nosacījums ir šīs dažādības respektēšana. «Tiekoties ar franču partneriem, brīžiem šķiet — ak, kaut mēs spētu tā viegli un eleganti taisīt biznesu. Divu stundu pusdienas ar netrūkstošo vīnu, brīva gaisotne, nekādu stīvo protokolu. Taču, kad paskatās, cik viņiem jāsamaksā nodokļos, kādas ir kontrolējošo iestāžu prasības uzņēmējiem, — visur ir sava garoziņa. Čīkstēt par to vai pieņemt ar smaidu, tas jau ir katra attieksmes jautājums!»
Savukārt Baibiņas britu partneri esot lietišķi un solīdi. Runā tikai par lietu bez familiārām atkāpēm, sarunas notiek bez vīna, taču norunas pilda korekti. Strādājot Baltkrievijā, jārēķinās, ka arī privātos uzņēmumos tur ir stingra hierarhija. Lai darījums notiktu, jābūt priekšnieka akceptam un ļoti precīzi aizpildītiem pavaddokumentiem. Ja tas ir, viss notiek pārsteidzoši raiti un prognozējami.
Pēdējo gadu tendences kokapstrādē — automatizācija, roboti, digitālās vadības sistēmas ir aktuālas arī Rēzeknes uzņēmumā. «Tehnoloģijas ļauj attīstīt ražošanu, nepiesaistot papildu darbiniekus. Lielāko daļu ikdienas problēmu ražošanā rada tā sauktais cilvēciskais faktors. Kļūdas, pārpratumi, disciplīnas pārkāpumi — tas ir nebeidzamais stāsts,» skaidro Baiba. «Moderno tehnoloģiju ieviešana palīdz taupīt nervu šūnas, taču rada citus riskus. Tās ir dārgas, iegādei nepieciešama investoru piesaiste, bet, ja situācija eksporta tirgos nav stabila un prognozējama, steigties ar lēmumu pieņemšanu nevajadzētu.»
Kopumā uzņēmumā ir stabila strādājošo komanda. Labu darbinieku atrast nav viegli, taču tie, kuri sāk strādāt, arī paliek. Svarīga esot ne tikai konkurētspējīga alga, bet arī cilvēciska attieksme, rēķināšanās ar darbinieku vajadzībām. Baibiņā nav sodu sistēmas, nepraktizē algas samazināšanu par pieļautu brāķi. Visus sarežģījumus cenšas atrisināt pārrunās. Tas prasa pacietību, taču nodrošina darbam optimālu mikroklimatu, jo, izpilddirektores vārdiem sakot, «mēs varam paļauties uz darbiniekiem, bet viņi uz mums».
Pirms 26 gadiem dibinot uzņēmumu, Baibas tēvam bijuši divi mērķi — uzturēt ģimeni un būt neatkarīgam. Savi mērķi ir arī ģimenes biznesa turpinātājai: «Pagājušais mums bija izrāviena gads, tagad jādomā par stabilitāti. Jāturpina diversificēt noieta tirgus — jo vairāk klientu dažādās valstīs, jo mazāki riski. Gribas, lai uzņēmums manā vadībā augtu un pilnveidotos un tētis ar mani varētu lepoties,» smejoties sarunu noslēdz Baiba Katkovska.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Atbildība par ģimenes biznesu un iespēja īstenot savas ieceres, atrisināt sarežģījumus. Un, ja rezultāts peļņas izteiksmē ir labs… Nauda arī ir dzinējspēks, bez tās nevar sākt jaunus projektus.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Kamēr nav parakstīts līgums, nav arī pasūtījuma. Ir bijis tā, ka sapriecājos pirms laika, sākam jau iepirkt materiālu, gatavoties ražošanai, bet cerīgi sāktās pārrunas beidzas ar neko.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Mani vienaudži bieži mēģina uzreiz startēt vairākos virzienos. Iespējams, digitālajos biznesos tā var uzķert zelta āderi. Man tomēr tuvāks ir vecās skolas piegājiens — koncentrējies uz vienu un ej līdz galam. Sākums būs pret kalnu un ar kritieniem, bet neatlaidība vienmēr tiek atalgota.»
The post Mājīgā skaidu smarža appeared first on IR.lv.