Zem ledus sit pulss
Teātra mākslinieki pa vienam vai kopā meklē ceļu pie skatītāja un atrod to, lai cik tas būtu sarežģīti mājsēdes ierobežojumos
Tie, kas pa īstam ilgojas pēc teātra, savu atradīs arī šajos laikos. Bez kā tad teātris patiešām nevar iztikt? Tās ir trīs lietas: skatītājs, kurš uztver, aktieris, kurš darbojas, un vēstījums, kas abas puses savieno. Viss pārējais, pat tiešo kontaktu un acumirklību ieskaitot, ir tikai piedevas un papildinājumi. Šis laiks man ir nesis vairākus interesantus piedzīvojumus, un uz tādiem ceru arī turpmāk.
Pastaiga ar sevi
Jānis Kronis jau kopš rudens piedāvā pastaigu Ojāra soļi. Arkādijas parkā noskenējot četrkantaino QR zīmi, telefonā var ielādēt Jāņa balsi un, sekojot tās norādījumiem, iet pa Ojāra Vācieša pēdām. Viņš esot devies pastaigā ik mīļu dienu neatkarīgi no laika apstākļiem. Tomēr labāk izvēlēties skaistu laiku un vislabāko sabiedrību — sevi. Cita kompānija tikai traucēs. Šis ir īstais piedāvājums tiem, kam mājsēdes nervozitāte un dienišķā burzma radījusi alkas pēc vienatnes.
Brīžiem stāsta Jānis Kronis, norādot uz kādu namu, koku, ielu vai pauguru, brīžiem skan Vācieša dzeja, bet diezgan lieliem gabaliem ir klusums, kurā tu pats savieno vēstījuma pavedienu, domā savas Vācieša aizsāktās domas, klausies lapu čaboņā vai sniega gurkstēšanā un jūties kā laika mašīnā. Te gāja Ojārs Vācietis un skatījās pāri Māras ezeram — tā viņš to sauca. Te staigāja Jānis Kronis, salāgodams soļus un vārdus. Te staigāju es, mēģinot raudzīties gan Ojāra Vācieša, gan Jāņa Kroņa acīm.
Dzimušai, augušai Rīgā taipus Daugavas, šī man ir mulsinoši un vilinoši sveša pilsēta. Te varētu būt tiltiņš, uz kura stāvot, Rozes Stiebras multenītē Vācietim no kabatas izbira sivēni, mušas un zirgs. Man arī galvā ir berete. Pleci sagumst, rokas kabatās. Viņa soļi ir mani soļi.
Atbildi vai piečakarēsim!
Tas pats Jānis Kronis Dirty Deal Teatro «performances teātra» piedāvājumā Č(v)akarēšana, ērti dīvānā atzvēlies, tērpina režisorus (varbūt tālāk būs arī citi upuri). Tas ir Facebook tiešraides pasākums, cerams, ka vēlāk to varēs noskatīties arī ierakstā.
Pirmais 12. janvārī tumšā telpā un uz acīmredzami neērta sēžamā iztaujāšanai ļāvās režisors Valters Sīlis. Gan jau dramaturģe Linda Rudene bija piemeklējusi jautājumus, kas tieši viņam bija āķīgi vai neērti. Nevaru apgalvot, ka stunda paskrēja gluži nemanot, tomēr situācija, kurā aktieris beidzot «čvakarē» režisoru, nevis otrādi, amizēja, Valtera Sīļa atbildes bija interesantas un negaidītas, ja vien viņam ļāva attīstīt domu līdz galam. Dažas no tām pierakstīju. Raidījumā paredzēta varoņa «prātula». Sīlis padomāja un runāja tā: «Homoseksuālu cilvēku tiesības ir cilvēktiesības.» Un, izvēršot šo domu: «Vienmēr atrodas kāds, kuru nicinot, var cīnīties par latviešu kultūru. Nē, to var izdarīt, atbalstot latviešu kultūru.»
26. janvārī Kronis «čvakarē» režisori Ingu Tropu-Fišeri. Gaidu ar nepacietību. Šīs nevienlīdzīgās sarunas turpināsies, cerams, ilgi.
Tartifs visu vēro
Dažāds, neparasts un daudzvalodīgs piedāvājums ir apvienībai KatlZ. Producente Jevgeņija Šermeņeva, kas to vada, bijusi arī žurnāla Ir viešņa. Kopā ar Ģertrūdes ielas teātri KatlZ regulāri rīko lugu lasījumus tiešsaistē, palaikam tajos ievelkot aktierus no visām pasaules malām. Teiksim, ievērojamā vācu dramaturga Marka Rāvenhila īslugas, atbalstot Baltkrievijas kolēģus, lasīja aktieri no Baltijas, Izraēlas, Bulgārijas, dažas lugas bija tulkotas latviski, citas skanēja angliski vai krieviski. Tas bija tiklab māksliniecisks, kā politisks un sociāls notikums — pierādīt sev, ka zem ledus ir dzīvība.
13. janvārī, Vecajā jaunajā gadā, kas Krievijas teātra aprindās ir joku un kāpostnieku diena, aktieri un režisori no gandrīz vai visiem Latvijas teātriem lasīja Žana Batista Moljēra Tartifu, bet viņiem pa vidu jaucās slavenais Maskavas scenogrāfs un režisors Dmitrijs Krimovs. Katrs savā lodziņā sēdot, aktieri dauzījās uz nebēdu, pārtrauca cits citu, un trokšņa brīžiem bija vairāk nekā skaidrības. Tomēr Latvijā nemaz ne tik populārais Moljērs ik pa brīdim lika saspringt un pieplakt pie ekrāna. Kad mierīgi un klusi, toties ar absolūtu domas skaidrību vien Māra Ķimele uzzīmēja senilu, necauršaujamu intriganti. Kad režisors Mārtiņš Eihe, Tartifa lomu lasot, salika sava demagoga tekstu kā pa plauktiņiem, bet pats galvenais — kā jau tas ir šādos Zoom pasākumos — ar nepārtraukto klātbūtni vien radīja neomulīgo sajūtu, ka Lielais brālis visu vēro.
Šajos lasījumos parasti nav īpašas režijas, toties var redzēt, cik lielā mērā savu lomu inscenētāji mēdz būt paši aktieri un cik harismātiskas personības viņi mums ir. Jo uz ekrāna, kad loma ir tikai lasāma, turot to pa gabalu no sevis, personības pievilcība un dziļums nosaka visu. Arī Tartifam vēl var uzmest aci, vajag tik YouTube meklētāja lodziņā ierakstīt vārdus KatlZ un Tartifs.
Pietiek ciešāk iejusties, un — re, zem stinguma kārtas joprojām sit pulss. Dzīve turpinās, radīšanas un domāšanas procesam netraucē ne maskas, ne distance.
The post Zem ledus sit pulss appeared first on IR.lv.