Vesels, bet nepieņemts

Pazīstamais fotogrāfs Gatis Rozenfelds (42) aprīlī nokļuva Infektoloģijas centrā ar vidēji smagu Covid-19 slimības gaitu. Ilgā izveseļošanās nākusi kopā ar atziņu, ka daļa sabiedrības no vīrusu pārslimojušajiem nepamatoti baidās un tos pat izstumj

The post Vesels, bet nepieņemts appeared first on IR.lv.

Pazīstamais fotogrāfs Gatis Rozenfelds (42) aprīlī nokļuva Infektoloģijas centrā ar vidēji smagu Covid-19 slimības gaitu. Ilgā izveseļošanās nākusi kopā ar atziņu, ka daļa sabiedrības no vīrusu pārslimojušajiem nepamatoti baidās un tos pat izstumj

Tie nebija vakari no klišejiski pievilcīgajām pastkartēm — ar glāzi krāsaina kokteiļa rokā dzīvīgā bārā palmu ieskauta okeāna krastā. Gatis Rozenfelds uz Karību salām pavasara sākumā devās strādāt. Vienu no Latvijas ietekmīgākajiem fotogrāfiem bija noalgojis kāds uzņēmums. Dienas pagāja, desmit un vairāk stundu fotografējot. Tāpēc šī nebija jauka atpūta, ko draudīgi pārtrauca ziņas par pirmajiem inficēšanās gadījumiem ar bēdīgi slaveno vīrusu. Gatis reaģēja ātri. 

Neraugoties uz jukām un stresu, ko radīja Covid-19 pieņemšanās spēkā, viņam 20. martā laimējās dabūt biļeti lidojumam uz Amsterdamu. Vēl pēc dažām dienām ar airBaltic repatriācijas reisu — uz mājām, Latviju. 

Garajā ceļā, daudz reižu kontaktējoties ar Ārlietu ministrijas ierēdņiem un saņemot nacionālās aviokompānijas pakalpojumus, Gatis būtu varējis kā reklāmrullītī iesaukties: «Wow!» Tik atbildīga un pretimnākoša viņa skatījumā bija Latvijas attieksme pret krīzi.

Ar masku uz sejas viņš 24. martā ērti iekārtojās lidmašīnas sēdeklī — pāris stundas, un būs mājās! Gatis jutās atvieglots un laimīgs, ka krīzes epicentrā nepaliks iestrēdzis kaut kur tālu pasaulē. Mazliet niezēja deguns, sūrstēja kakls. Taču pie ceļošanas pieradušais fotogrāfs to norakstīja uz kondicionēto gaisu lidojumos. «Mēs jau nekad nedomājam sliktāko. Domājam, ka viss būs labi,» viņš nu saka.

Kā vēlāk izrādījās, uz labām beigām Gatim nācās pagaidīt vēl divus mēnešus. Marta nogalē, izkāpis no lidmašīnas Rīgas lidostā, viņš devās uztaisīt Covid-19 testu. Pēc dažām dienām uzzināja atbildi — pozitīvs. 

Sākotnēji mēģināja slimību izgulēt mājās. Taču stāvoklis aizvien pasliktinājās, un 2. aprīlī fotogrāfa dzīvesbiedre izsauca neatliekamo palīdzību, kas Gati nogādāja Latvijas Infektoloģijas centrā. Ārsti viņa stāvokli raksturoja kā vidēji smagu. 

Slimnīcā fotogrāfs pavadīja pusotru mēnesi. Kopš maija vidus saskaņā ar testu rezultātiem un mediķu atzinumu Gatis ir vesels. Taču vīrusa negatīvā ietekme viņa dzīvē nav beigusies.

No vienas puses, tas saistīts ar iepriekš sevi nepieteikušām izmaiņām organisma sistēmās. Gatis nevēlas konkrēti tās nosaukt, bet pasaulē mediķi saskaras ar sirds, nieru, smadzeņu un citu orgānu bojājumiem, kas negaidīti parādās no Covid-19 izveseļojušos cilvēku organismos. Šos bojājumus izraisījusi citokīnu vētra, citiem vārdiem — pārāk spēcīga imūnsistēmas atbildes reakcija uz vīrusu. Proti, imūnsistēma sāk uzbrukt orgānu sistēmām.

Otra vīrusa pārslimošanas puse, kā apliecina Gata pieredze, ir vēl sāpīgāka: tie, kuri izveseļojušies, tiek stigmatizēti. Fotogrāfs ar to saskārās uzreiz pēc tam, kad medijiem atklāja savu stāstu par slimību — sadarbību atteica vairāki klienti.

«Es tagad saprotu, kāpēc cilvēki, piemēram, ar AIDS izvairās atklāt savu diagnozi,» saka fotogrāfa dzīvesbiedre Vizma. «Šī situācija ar Gata saslimšanu man parādījusi, ka sabiedrība grib atklātību, taču nav gatava tai.» Sieviete lieto vēl skarbākus vārdus: «Visi dzīvo līdzi, kamēr slims. Tagad, kad nav miris un nav, kur ziedus aiznest, bet ir dzīvs un vesels, — izvairās.» Vizma uzskata, ka, aizvien lielākam pacientu skaitam atveseļojoties no Covid-19, būtu plaši jāskaidro sabiedrībai, ka šie cilvēki ar diviem negatīviem testiem nav slimi un neapdraud citus. «Nevajag atteikt darbu. Nevajag izvairīties.» 

Sacītajam pilnīgi piekrīt viens no Covid-19 krīzes risinātājiem, valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Bīstami šī vīrusa pacienti ir tikai neilgi pirms simptomu parādīšanās un pusotru nedēļu pēc saslimšanas. «Jaunākās publikācijas parāda, ka vīruss nopietnā koncentrācijā pazūd ap 8.—10. saslimšanas dienu. Ap 14. dienu tā jau praktiski vairs nav — cilvēks nav lipīgs.» Cilvēks var būt aizvien slims — klepot, viņam var būt plaušu bojājums, miokardīts un citas saslimšanas, bet vīrusu viņš vairs neizplata. Vairīšanos no Covid-19 pārslimojušajiem Dumpis sauc par absolūti muļķīgu attieksmi un aicina cilvēkus nebaidīties. Jo — nav, no kā. 

Neapzinājās kritisko pašsajūtu 

«Nekādu šausmu. Nekādu baiļu,» Gatis atceras slimības sākumu marta nogalē, ko pavadīja mājās. Sieva Vizma bija atteikusies pamest māju, jo vēlējās būt klāt un atbalstīt viņu. «Būt klāt» gan šajā gadījumā nozīmēja dzīvi katram savā mājas stāvā, sarunājoties no attāluma un ēdienu noliekot trepju galā, lai otrs no slimības gultas var piecelties un paņemt.

Kamēr Gatis gaidīja 24. martā veiktā testa rezultātu, ar katru dienu kļuva sliktāk. Taču šķita — vienkārši jācīnās! Jāiztur. Naktīs temperatūra uzkāpa līdz 39—40 grādiem. No rīta viņam likās, būs jau izsvīdis «savu gripu». Jā, tad vēl bija naiva cerība, ka varbūt tā ir tikai gripa.

Testa rezultāts pienāca ceturtajā dienā, 28. martā. Tas nepielūdzami vēstīja par Covid-19 saslimšanu.

Kopumā mājās Gatis nogulēja mazliet ilgāk par nedēļu. Patiešām «nogulēja» — miegā vai pusaizmidzis pavadīja aptuveni 20 stundas diennaktī. Katru dienu saņēma zvanu no ģimenes ārstes. «Visu cieņu, pieņemu, ka es viņai biju pirmais Covid-19 pārsteigums,» Gatis saka. «Viņa mēģināja dabūt visu iespējamo informāciju, tiešām rūpējās par mani.» 

Kāpēc viņš tik ilgi cīnījās mājās, nevis devās uz slimnīcu? «Teikšu godīgi — es pats gribēju tikt galā. Turklāt negribēju sabiedēt savu ģimeni, došanās uz slimnīcu tieši to nozīmētu.» Bija vēl kāds iemels. Īsti labi notiekošo Gatis neapzinājās. «Negribu pārspīlēt: es noteikti biju pie pilnas apziņas, kad runāju ar cilvēkiem pa telefonu. Bet zinu arī, ka man bija ļoti liels nespēks. Kaut kādā mērā vienkārši ignorēju to, kas notiek.» 

Pavērsiena punkts 2. aprīlī bija Gata dzīvesbiedres pārliecība, ka ilgāk gaidīt vairs nevar. Dienu no dienas viņa redzēja, ka vīram kļūst sliktāk. Visbeidzot teica: sauksim ātros!

Vizmai bija skaidrs, ka organisma pašatveseļošanās nenotiek, kā cerēts. Viņa vēlējās, lai ārsti Gati apskata — vai vīrusa rezultātā plaušās nav izveidojies nopietns iekaisums. Tam piekrita arī ģimenes ārste.

Pretvīrusa «skafandros» tērpto mediķu pavadībā 2. aprīlī Gatis devās uz slimnīcu. Vai nebiedēja drošībai nepieciešamā, taču atsvešinātā situācija, kad neredzi pat mediķu sejas? «Nemaz. Būtu bijis priecīgs, ja arī mana sieva tobrīd staigātu skafandrā, jo man bija divas rūpes: viena par savu veselību un otra — par citiem ap sevi. Es taču sapratu, ka esmu lipīgs.» Vizma nesaslima — testi uzrādīja negatīvu rezultātu.

Mediķus atpazina pēc acīm

«Viņi darīja visu, lai es justos labāk,» Gatis atceras laiku, ko pavadīja Latvijas Infektoloģijas centrā, vienā no speciāli Covid-19 pacientiem iekārtotajām nodaļām. «Līdz pat tādam sirsnīgam kuriozam, ka māsiņa atnes klepus sīrupu un saka: tas tev nav izrakstīts, bet dzer, jo tu briesmīgi klepo. Būs vieglāk!»

Viņš jutās pietiekami spēcīgs, lai telefonā sekotu līdzi ziņām. Diendienā sazinājās ar ģimeni. Kontakts ar mediķiem? Covid-19 nodaļās viņi strādā tikai speciālajos aizsargtērpos. Šāda komunikācija, kā no zinātniskās fantastikas filmām, Gatim bija pusotra mēneša garumā. «Kādā brīdī tu sāc meklēt cilvēciskās detaļas: atpazīsti māsiņu acis un balsi. Dzirdi soļus, kas nāk uz tavas palātas pusi un ķer masku, lai viņus neaplipinātu,» ikdienu slimnīcā atceras Gatis. 

Lai arī Covid-19 nav speciālas ārstēšanas — pie zāļu radīšanas zinātnieki aizvien strādā —, ir iespējams noteikt pacienta stāvokli un vajadzības gadījumā cīnīties ar Covid-19 radītajām komplikācijām. Gatim slimnīcā tika veikts plaušu rentgens, piemērota «antibiotiku kaudzīte pneimonijas ārstēšanai, vēl kādu zāļu kaudzīte», viņš atceras.

Kā nereālā filmā ritēja itin viss, kas ar fotogrāfu notika slimošanas laikā. Piemēram, brauciens no palātas uz rentgenu — pirms un pēc izmeklējuma tiks dezinficēts itin viss, kam viņa ķermenis pieskaras.

«Es biju veiksminieks. Es biju vidēji smagais,» Gatis saka par savu slimības gaitu. Oficiālajā statistikā, ko cilvēki ik dienu pēta portālos, viņš 2. aprīlī parādījās kā viens no 32 pacientiem, kuri tobrīd ārstējās slimnīcā. Trīs no tiem bija smagi, 29 — vidēji smagi pacienti.

Ar ko atšķiras smags Covid-19 pacients no vidēji smaga? Neskarot konkrētu pacientu datus, infektologs Uga Dumpis skaidro, kas būtībā ir viegla un smaga slimības gaita. Pacienti ar smagu slimības gaitu nokļūst slimnīcā. Kurus ārsti iedalīs vidēji smago pacientu grupā un kurus — smago pacientu grupā, nosaka vairāki faktori. Piemēram, pacienta vecums, citas hroniskās slimības, plaušu vai citu orgānu bojājuma apjoms, ko izraisījusi vīrusa klātbūtne organismā. «Lielākajai daļai cilvēku slimība septītajā dienā pāriet, bet dažiem strauji pasliktinās 7.—10. dienā,» infektologs stāsta. «Šiem pacientiem no pārāk stipras imūnās atbildes uz vīrusu rodas plaušu vai kādu citu orgānu — sirds, nieru, smadzeņu — bojājums. Tāpēc krītas skābekļa līmenis un attīstās skābekļa bads. Covid-19 slimībai to grūti pamanīt, jo slimnieks izturas normāli — runā un rīkojas adekvāti. Šajā brīdī ļoti svarīgi, lai viņš nonāk slimnīcā un saņem skābekļa terapiju. Lielākajai daļai ar to pietiek — viņi ir nosacīti smagie pacienti. Un tad ir mazāka daļa, kuriem ar to nepietiek, — viņi tiek intubēti, viņiem nodrošina mākslīgo plaušu ventilāciju un pielieto citas metodes.»

Gatis Rozenfelds bija starp tiem pacientiem, kuriem mākslīgo plaušu ventilāciju nevajadzēja. Taču atveseļošanās prasīja ilgu laiku. Trešajā nedēļā slimnīcā viņš lēnām mēģināja vingrot. «Neizdevās. Viss sāpēja.» Uzlabojumi it kā bija. Tad tie ilgāku laiku pierima. Gatis slimnīcā kopumā nogulēja piecas nedēļas.

Tā kā lielākā bīstamība viņa veselībai šajās nedēļās tika novērsta, otro negatīvo testu slimošanas sestajā nedēļā viņš sagaidīja jau mājās — ārsti tam deva atļauju. Iemesls bija arī tāds, ka uz slimošanas beigām vajadzēja daudz psiholoģiskā spēka — Gatis bija izturējis garu un smagu dzīves cēlienu. Kur citur, ja ne mājās «pārkāpt kaķa asti» ir visvieglāk.

Mājās! Taču stāsts turpinās

Pēc tam, kad 2. aprīlī Gatis devās uz slimnīcu, viņa dzīvesbiedre Vizma divas nedēļas pavadīja mājas karantīnā. Viņa cepa kūkas, lai iepriecinātu vīru ar sirsnīgiem video no mājām. Pēc tam viena ēda pa gabaliņam, biskvītu izknibinot arī putniem un dzīvniekiem, kas dārzā. «Nebija jau, ar ko dalīties.»

Pie telefona ekrāniem Gatis un Vizma rītos reizē ēda brokastis, lai jaukāk. Vizma ļoti gaidīja brīdi, kad vīrs atgriezīsies mājās.

Saulainā 8. maija dienā tas beidzot notika — viņš sēdās pie stūres uz Latvijas Infektoloģijas centru pretī atvestajai mašīnai. Kādu brīdi jutās apmulsis, pa kuru pusi braukt. Pēdējo reizi stūri bija turējis rokās Karību salās marta sākumā, un tur ir kreisās puses kustība.

Tagad Vizma gatavo Gatim zaļos kokteiļus, kā pati smejas, no veselīgajām nezālēm. Veselības fotogrāfam patiešām vajag daudz. Viņš atgriezies pie saviem darbiem, un tas ir viens no priecīgākajiem ieguvumiem atveseļojoties.

Pagaidām Gatis strādā kopā ar diviem asistentiem, jo fiziski smagākos darbus pats vēl nespēj veikt, piemēram, pārnēsāt statīvu.

«Mana cīņa turpinās. Tikai citā frontē,» viņš ir atklāts. Un tas neattiecas tikai uz atgūšanos no vīrusa radītajām sekām veselībai, kas nekādā ziņā nav lipīgas. Gata cīņa saistīta ar sabiedrības attieksmi. Līdztekus sirsnīgiem veselības vēlējumiem, pat ziediem no vēstnieces un speciāli pasūtītai bildēšanai no reklāmas aģentūras fotogrāfs saskaras ar negatīvām reakcijām. Cilvēki no viņa baidās — klienti nevēlas, lai viņš tos fotografē, lai arī Gatis daudz reižu dienā dezinficē studijas telpas, aparatūru, rokas un staigā tikai maskā. «Cilvēku bailes var saprast, bet tās ir sāpīgas sekas. Ar tām jārēķinās ne tikai man, bet arī manai sievai. Un katram, kurš pārslimojis Covid-19,» fotogrāfs saka. 

Izstumtība ne tikai liek uzdot jautājumu, cik saprātīgi ir godīgi stāstīt par savu slimību citiem. Tā rada ekonomiskas un emocionālas sekas.

Šobrīd Gatim darbs vajadzīgs vairāk nekā jebkad, un tam ir vēl kāds iemesls. Viņa profesionālā pieeja un emocijas — pieradis 20 gadus būt notikumu epicentrā, fotografēt vēsturei, Gatis jūtas sāpināts, ka par Covid-19 pavasari viņa atstāto zīmju nebūs. «Šoreiz procesu nefiksēju. Es biju procesa daļa.»

The post Vesels, bet nepieņemts appeared first on IR.lv.