Piepildīta dzīve
Atvadoties no akadēmiķa Jāņa Stradiņa (1933—2019), bijušie kolēģi un tuvinieki piemin zinātnieka urdošo garu un sirsnīgo cilvēcību
Ķīmijas doktors, kura intereses sniedzās tālu pāri vienas zinātnes jomas robežām, viņš Atmodas laikā kļuva par nacionālās simbolikas atjaunošanas kustības līderi. Noraidījis aicinājumus kļūt par Valsts prezidentu, Jānis Stradiņš uzņēmās Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta amatu (1998—2004). Un visas dzīves laikā darbojās kā erudīts Latvijas vēstures, kultūras un zinātnes pētnieks, kura atstāto publikāciju skaits pietuvojas sešiem tūkstošiem.
Tik bagāts mūžs būs jāvērtē vēl nākamajām paaudzēm, bet atvadu brīdī Ir lūdza dažus laikabiedrus dalīties savās spilgtākajās atmiņās par Jāņa Stradiņa paveikto.
Baiba Turovska un Larisa Baumane, ķīmijas doktores, Organiskās sintēzes institūts
Mūsu Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija, kas dibināta 1961. gadā, veidota kā krāsains lupatu deķis — tā sastāv no grupām, kas strādā dažādās tēmās, ar atšķirīgām metodēm. Šādos gadījumos vērtība rodas tikai tad, ja ir Meistars, kurš spēj fragmentus saliedēt vienā veselumā. Mums ļoti laimējās — mūsu Meistars bija Jānis Stradiņš. Laboratorijas zinātniskā darbība tika analizēta regulāros semināros, kas ļāva atrast saskares punktus starp dažādām metodēm, gūt jaunas idejas izpētei. Arī ikdienā laboratorijas vadītājs vienmēr atrada laiku sarunai ar kolēģiem, ar vienādu cieņu izturoties gan pret studentu, gan zinātņu doktoru. Bet mūsu laboratoriju stipru darīja ne tikai zinātniskais darbs, to cementēja arī kopējie pasākumi. Ekskursijas Jāņa Stradiņa vadībā bija kas īpašs, viņa enciklopēdiskās zināšanas Latvijas kultūrvēsturē un interesantais stāstījums kā magnēts piesaistīja gan esošos, gan bijušos laboratorijas cilvēkus.
No mums aizgājis izcils un krāsains Cilvēks. Esam laimīgi un pateicīgi liktenim, kas deva iespēju strādāt un būt kopā ar profesoru Jāni Stradiņu.
Asja Eglīte, Jāņa Stradiņa māsa
Brāli ļoti mīlēju, apbrīnoju un respektēju. Bērnībā bijām īpaši tuvi. Jānis bija vecāks, un es ļoti interesējos, ko viņš ar klasesbiedriem dara — man bija kādi četri pieci gadi, es viņiem visur sekoju, un Jānis mani nosauca par asti…
Ar savu gudrību, fenomenālo atmiņu, toleranci, labo audzināšanu un lielo vienkāršību Jānis varēja ērti justies jebkurā sabiedrībā un runāt ar ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaules pilsonis, bet vienlaikus milzīgs Latvijas patriots. Izstaigājis visas Rīgas vietas un izbraukājis visus Latvijas nostūrus gan viens, gan ar ģimeni — dēliem un kundzi, vēlāk ar mazbērniem Kārli un Anniņu. Viņš ļoti daudz stāstīja par Rīgas un Latvijas vēsturi. Bija Sēlijas patriots.
Viņa dzīve bija ļoti piepildīta — ar zinātni, cilvēkiem, Latviju. Man šķiet, ka Jānis kļūs par vienu no Latvijas leģendām.
Andrejs Ērglis, Jāņa Stradiņa māsas dēls
Manā bērnībā dzīvojām visi kopā vienā lielā ģimenes mājā, un no šī laika man ir palikušas trīs spilgtas atmiņas. Pirmā saistās ar brīdi, kad Jānis Stradiņš gatavojās aizstāvēt disertāciju. Es, pavisam mazs bērns, iztēlojos — kā tas būs, kad viņš ar zobenu aizstāvēsies… Otrā lieta ir saistīta ar viņa mīļāko grāmatu — Pāvila Rozīša Valmieras puikas —, kas tolaik man šķita pavisam neatbilstoša viņa statusam. Viņš man to uzdāvināja, un tā kļuva arī par manu mīļāko grāmatu. Un trešā lieta — mūsu vakara skrējieni ap Māras dīķi kopā ar Jāni Stradiņu un manu brālēnu Paulu Stradiņu.
Nevaru iztēloties Zinātņu akadēmiju, nesaistītu ar Jāni Stradiņu. Viņa zinātniskā darbība bija daudzšķautņaina — no milzīga ieguldījuma fizikāli organiskās ķīmijas attīstībā un sasniegumiem Latvijas vēstures un medicīnas vēstures jomā līdz milzīgam ieguldījumam Latvijas neatkarības atgūšanā. Jānis Stradiņš ir Atmodas simbols un inteliģences simbols. Un tāds paliks vienmēr.
Dainis Īvāns, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs
Dieviņš nemirst, sevi mierināju, kad, dodoties uz Baltija ceļa atceres sarīkojumu Berlīnē, septembra nogalē lidmašīnā pēdējo reizi sastapu Jāni Stradiņu.
«Dodos paārstēties,» viņš teica, balstīdamies uz dēla rokas, bet bija skaidrs, ka pēc nedēļas Gaismaspilī plānotajā Sēļu dienā viņš, ko pašvaldību reformas priekšvakarā gaidīja visi sēļu zemes patrioti, nepiedalīsies. Tad iedomājos, kāda laime bijusi man un vairākām paaudzēm Latvijai tumšākos laikus pārdzīvot kopā ar šo īstam latviešu Dieviņam līdzīgo personību — zinātnieku, enciklopēdistu, gaišreģi. Ar Jāņa Stradiņa vārdu noteikti saistāma viņa paša definētā Latvijas trešā Atmoda, Tautas frontes piedzimšana, valsts neatkarības un latviešu nacionālās pašapziņas atgūšana.
1987. gada vasarā Rodrigo Rikarda filmas Sirdsdaugava filmēšanas brīdī Ikšķiles baznīcdrupās, tagad Sv. Meinarda salā, mēs ar režisoru godbijībā sastingām, kad akadēmiķis bez jelkāda papīriņa, pirkstos virpinādams Daugavmalas puķīti, drosmīgi, gudri, programmatiski aizstāvēja mūsu likteņupi no iznīcības, no padomju koloniālisma, tāpat kā to Pļaviņu HES celtniecības gaidās izmisīgi bija mēģinājis viņa tēvs.
Drīz Jānis Stradiņš sāka un vadīja nacionālo simbolu atjaunošanas kustību. Cik svarīga tādam pasaules mēroga zinātniekam ir Latvija un tautas brīvība, pārliecinājos, kad viņš pārkrustījās un, laimīgā aizkustinājumā starodams, pirmo reizi kopš okupācijas gadiem vilka sarkanbaltsarkano karogu vēl Latvijas PSR Augstākās Padomes balkona mastā.
«Ja karogs atkal paceļas kā svētums, kā tautas sirdsapziņa, kā nāciju un zemi vienojošs faktors, pulks jeb tauta nav izformēti,» Stradiņš sacīja. Man viņš bija un paliek kā mūsu nācijas karognesējs un Tēvs.
Marina Kosteņecka, rakstniece un publiciste
Negribu rakstīt nekrologu. Labus vārdus cilvēkam ir jāpaspēj pateikt vēl dzīvam, arī atbalsta vārdus grūtā brīdī. Tāpēc esmu pateicīga liktenim, ka varu tagad citēt savu atklāto vēstuli Jānim Stradiņam, kas publicēta avīzē Neatkarīgā Cīņa 1995. gada 3. maijā saistībā ar to, ka akademiķa vārds tika atrasts čekas maisos.
«Grūti atrast vārdus… Grūti izteikt sajūtas, kas mani pārņēma, redzot akademiķi Jāni Stradiņu, kas televīzijā noguris skaidroja tautai, ka atsakās no tiesas prāvas, lai aizstāvētu savu godu (piedalīties tāda veida prāvā jau pavecajam zinātniekam liedz veselības stāvoklis), atsakās no Triju Zvaigžņu ordeņa un no tālākas līdzdalības Ordeņa domē. Tomēr visspēcīgākās jūtas, kas mani tobrīd pārņēma, bija kauns. Protams, nevis kauns par akadēmiķi, bet tiem, kas pieļāvuši valstī tādu situāciju, ka mūsu zinātnes, intelekta un Latvijas nācijas godprātības simbols Jānis Stradiņš bija spiests teikt šos rūgtos vārdus televīzijā. Jo augstāks koks, jo garāku ēnu tas met. Jūs, Stradiņa kungs, savā nodilušajā uzvalkā paceļaties garīgi pāri pūlim. Ir grūti būt lielākam par citiem. Ļoti grūti. Taču mēs, tie, kas esam apakšā, lielum lielā daļa mīlam Jūs. Un mūsu dēļ Jums ir jāiztur, par spīti visām politiskajām vētrām un viesuļiem. Lai arī kāds būtu Jūsu galīgais lēmums sakarā ar ordeni, mēs paliksim kopā ar Jums, akademiķi Stradiņ.»
Šo tekstu 1995. gadā Jānis Stradiņš izlasīja avīzē. Un atrada spēkus un laiku, lai izteiktu man pateicību ar roku rakstītā atbildes vēstulē.
Lai Jums gaišs ceļš, atgriežoties uz savu zvaigzni, akademiķi Jāni Stradiņ!
Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Aizgājušā gara milža paveiktais atstāj mums sajūtu par morālu parādu, ko nespēsim vairs atlīdzināt ar uzmanības apliecinājumiem vai pateicībām. Par ko? Par Latvijas himnu. Par karogu, ģerboni un aizvien kāpjošu pašapziņu.
Jānis Stradiņš kļuva par tiltu politiskās brīvības un neatkarības centieniem, kas uznesa akadēmiķi trešās Atmodas sabiedriskā bangojuma pašā viļņa galotnē. Neatkarību ieguvušajai Latvijai nokļūstot pie jaunajiem Valsts prezidentiem, ikvienam no viņiem bijušas rosinošas sarunas ar akadēmiķi, ikviens ir vēlējies salīdzināt savas vispārdrošākās ieceres ar ideālista Stradiņa redzējumu.
Akadēmiķis Stradiņš cēla ideālu pilis, piepildot tās ar sirdī lolotu saturu. Jānim Stradiņam izdevās no jauna dibinātajā valstī pārstartēt Latvijas Zinātņu akadēmiju kā mūsu valsts intelektuālās izcilības etalonu. Akadēmiķim Stradiņam piemita izcilības raudze gan viņa profesionālajā izaugsmē, kļūstot par organiskās ķīmijas habilitēto doktoru, gan sasniedzot enciklopēdisku erudīciju Baltijas un pasaules zinātnes vēstures un sabiedrības garīgo norišu izziņā.
The post Piepildīta dzīve appeared first on IR.lv.