Labā ziemeļgaisma

Viss top, tomēr laika palēninājums šobrīd ļauj idejas iznēsāt lēnāk un pamatīgāk

The post Labā ziemeļgaisma appeared first on IR.lv.

Viss top, tomēr laika palēninājums šobrīd ļauj idejas iznēsāt lēnāk un pamatīgāk

Producente Alise Ģelze

Producentu kompānijai White Picture, ko Alise vada, pandēmijas laiks licis mainīt dažus no sāktajiem sadarbības plāniem, tomēr ierobežojumi nav nākuši kā pārsteigums. «Bija skaidrs, ka kritums būs.» Jo pērn viņa aizgājusi no producentu apvienības Tasse Film, kuru kopā ar Aiju Bērziņu pati bija radījusi. Desmit gadi bijuši pietiekams laiks, lai abas draudzīgi šķirtos un dotos katra pa savu ceļu. «Man ļoti patika, kā, uzzinājusi par to, teica [kinokritiķe] Daira Āboliņa: dibināt kompāniju divatā — tā ir drošība, bet vienai — tas nozīmē, ka cilvēks zina, ko dara,» smejas Alise.

White Picture šobrīd lēnām un prātīgi gatavojas režisora Jura Kursieša trešās filmas Barbari uzņemšanai. Tas būs stāsts par lielajiem korupcijas skandāliem Latvijā. Galvenā varone, vācu ērģelniece, precējusies ar augstu amatpersonu kādā Latvijas valsts uzņēmumā un, atgriezusies no koncerta Vācijā, uzzina, ka vīrs ir aizturēts. Piecas dienas varoņu dzīvē atklāšot, kas tad ir tie barbari — rietumnieki vai mēs, austrumeiropieši. Neapstrīdamu atbilžu nebūs.

Barbari top kā četru valstu sadarbības projekts. No poļu puses — tāpat kā Kursieša iepriekšējās filmās Modris (2014) un Oļegs (2019) — būs uzticamais operators Bogumils Godfrejovs. No vācu puses būs galvenās lomas tēlotāja — A klases aktrise, piebilst Alise, kā arī daļa filmas tikšot filmēta Vācijā, tajā skaitā unikālajā Elbas filharmonijā Hamburgā. Franču puse nodrošinās gan filmas prestižu, gan arī… nokļūšanu Kannās. Tāda pati taktika esot bijusi arī ar Oļegu. Francijā notiks arī filmas pēcapstrāde. «Šobrīd joprojām strādājam pie scenārija, tagad jau kopā ar aktrisi, galvenās lomas tēlotāju. Franči un vācieši arī aktīvi iesaistās scenārija izveidē. Tie ir pieredzējuši producenti, un viņu komentāri ir ļoti saturīgi. Franču producents visu laiku tur mani kā aiz tāda diedziņa, rausta un atgādina, lai Juris neuzkāpj uz «trešās filmas» grābekļa. Jo bieži, ja režisoram bijušas divas veiksmīgas filmas, trešajā viņam gribas spēlēt pēc pavisam citiem noteikumiem. Tajās lamatās nedrīkst iekrist: mēģinām padarīt jauno projektu gan negaidītu, gan arī precīzi turpināt režisora rokrakstu. Uzstādījums būs līdzīgs, tikai spēles teritorija atšķirsies — tie nebūs sociāli neaizsargātie cilvēki, bet sabiedrības «augšgals». Juris saka, ka šī būs kā «mātes filma» Oļegam un Modrim — tā ļaus saskatīt, kāpēc tā notika ar viņiem. Visa pamatā ir korupcija.»

Barbariem jābūt Eiropas kino, saka Alise Ģelze. «Tāds ir kopējais process: nacionālais kods, protams, saglabājas, bet filmās skan dažādas valodas. Arī mūsējā miksēsies vismaz četras. Tad, ja sanāk dabiski, tas, manuprāt, ir perfektais formāts tieši Eiropas kino.» Šī esot reize, kad viņa pati ar lielu nepacietību gaida rezultātu.

Gleznotāja Helēna Heinrihsone

Galerijā Māksla XO 3. jūnijā atklās mākslinieces personālizstādi, kurai viņa patlaban bēniņu darbnīcā glezno darbus. Vairāki lielizmēra audekli top vienlaikus, cits ar citu sabalsojoties un kontrastējot. Krāsas tiek klātas kārtiņu pa kārtai, līdz panākta iedomātā nianse. 

«Personālā izstāde ir kā projekts — tai ir tēma, un to jau tā nevar sakrāt darbiņu pie darbiņa,» saka Helēna. «No gataviem darbiem tas nesanāk. Tēma rodas tevī, un tad, kad tā ir skaidra, atnāk arī skaidrība, cik un kādiem darbiem jābūt. Nevis gatavi darbi tevi mudina, bet tēma. Varbūt citiem ir citādi. Man personiski gleznošana ir dzīves jēga, un, ja es to nedaru, tad esmu īgna un dusmīga. Tā ir milzīga bauda! Galvenais, lai bez tās nevar iztikt. Ja kāds spēj negleznot, tad neglezno. Ja nespēj — tad glezno,» Helēna paironizē. Izstādes tēma ir sieviete. Helēnas Heinrihsones gleznām šī tēma raksturīga gandrīz vienmēr. «Tomēr šoreiz bija ļoti jākoncentrējas, jo es nevaru vienkārši ķermeni gleznot. Nosēdēju divas nedēļas pie galda ar akvareļiem, kamēr izkristalizējās kaut kas lakonisks un ar saturisku jēgu. Tā es nonācu pie sieviešu krūtīm un rozēm — diviem skaistuma simboliem, kas ir visur — galerijās un muzejos. Pati biju pārsteigta, ka tas nav tik vienkārši. Negribas, lai ir vulgāri, negribas, lai ir salkani, negribas, lai ir rupji. Bet atkāpties arī negribas. Jābalansē.»

No kurienes atnāk idejas un impulsi? «Tagad ir pavasaris, sēdi laukos, ārā, dzer kaut ko karstu, skaties, kādi pumpuri, saule. Putniņi čivina. Un kaut kas sirdī ieduras. Bet ne obligāti laimīgs, rožains. Tas ir skaistuma trieciens. Vai bēdas. Arī svešas. Nekas politisks, aktuāls. Tas man nekad nav bijis iedvesmojošs. Es balstos uz savām sajūtām. Pirms dažiem gadiem bija aicinājums piedalīties konkursā par Montas Kromas portretu uz monētas. Es būtu varējusi uzgleznot viņu aizvērtām acīm. Jo es zinu viņas būtību. Ja zini būtību, modeļi nav vajadzīgi.»

Ārējam laikam Helēnas mākslā un dzīvē ir maza nozīme. «Manā dzīvē nekas nav mainījies. Pirms izstādes atklāšanas ir ļoti intensīvs darbs — jau naktī gaidu, kad varēšu skriet augšā gleznot. Vajadzīga dienas gaisma, un te tā nāk no augšas — ziemeļgaisma, tā ir vislabākā. Iesākt kaut ko var mākslīgajā apgaismojumā, pabeigt — nekad.»

Režisors Toms Treinis

No nākamās sezonas jaunais režisors Toms Treinis būs Valmieras teātra štatā. Tā ir ne tikai zināma drošība, bet arī atbildība: pret teātri ar noteiktiem principiem, pret saviem nedaudz jaunākajiem vienaudžiem — Valmieras teātrim audzināto aktierkursu, kas nupat sāks tajā strādāt. «Tā ir mana šābrīža perspektīva. Esmu viņiem pastāstījis, kas man ir svarīgs teātrī, un cerams, ka mums sanāks radīt abpusēju radošu un cilvēcisku uzticēšanos. Man ir vairākas idejas, kurām viņi varētu būt līdzautori. Mums ir dota laba platforma — Valmieras teātris —, lai kopā ar tā brīnišķīgajiem aktieriem radītu kaut ko interesantu. Man nekad nav bijis svarīgi dalīt teātrus Rīgas un perifērijas teātros. Man svarīgi ir cilvēki, ar kuriem mums ir kopēja izpratne par mākslu.»

Šajā skatītājiem slēgtajā sezonā Toms Valmieras teātrī ir iestudējis Leldes Stumbres lugu Nākošpavasar. «Mani interesēja luga par jauniem cilvēkiem, kuri pārceļas dzīvot uz laukiem. Luga ir labi uzrakstīta un viegli saskanēja ar šodienas kontekstu. Jauns cilvēks pēc augstskolas saprot, ka viņš galvaspilsētā nevienam nav vajadzīgs. Iestudējot es pats personiski sajutu, cik nopietns ir tāds lēmums — laukos nebūs romantikas, būs smags darbs gan fiziskā, gan morālā ziņā. Turklāt šobrīd, kad esam spiesti aizvien vairāk domāt par to, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa, mani interesēja tēma par atgriešanos, tuvošanos dabai. Lelde Stumbre to, tāpat kā pilsētas un lauku cilvēku atšķirīgo psiholoģiju, ir precīzi uzrakstījusi.» Lielu gandarījumu sagādājis darbs ar aktieriem. «Vēl diezgan maz pazīstu Valmieras aktierus, bet, piemēram, Ingus Kniploks mani pārsteidza — viņa emocionālā un garīgā bagāža, kas iegūta iestudējuma procesā, ir tik pamatīga! Redzēt, kā aktieris aug, — tas ir milzīgs gandarījums!»

Savukārt Valmieras Vasaras teātra festivālam top uzvedums par kādreizējo mazbānīti, kas čukčinājis cauri pilsētai. «Mēs kopā ar [dramaturgu] Artūru Dīci domājam, kā atjaunot šaursliežu dzelzceļa satiksmi. Izrādes pirmajā daļā skatītāji varēs brīvi pastaigāties pa tā maršrutu un satikties ar dažādiem personāžiem, bet otrajā — risināt detektīvintrigu, kur vilcieniņš pazudis. Laiks liek izdomāt jaunas formas izrādēm. Un tas ir labi.»

Foto no privātajiem arhīviem

The post Labā ziemeļgaisma appeared first on IR.lv.